Zinātniece Inese Suija-Markova ir Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietniece novada attīstības, vides un klimatneitralitātes jautājumos. Paralēli vicemēres amatam Cēsīs Inese ir Cēsu novada pašvaldības pārstāve Vidzemes Plānošanas reģiona attīstības padomē, kur arī ieņem priekšsēdētāja vietnieces amatu. Kopīgi ar padomes locekļiem tiek lemts par reģiona attīstības jautājumiem, vienotām pieejām, politikām, fondu sadali pašvaldībās, izaicinājumiem un iespējām.
Kā tu nonāci politikā?
Karjeras attīstība politikā ir likumsakarību rezultāts no tā, ko esmu darījusi. Skolas laikā biju aktīva, darbojoties dažādos skolas sabiedriskajos procesos. Paralēli studijām Vidzemes Augstskolā, es agri sāku strādāt kā projektu vadītāja Cēsu nevalstisko organizāciju centrā un mācīju angļu valodu bērniem un pieaugušajiem. Tas bija vēl tas laiks, kad Vidzemes Augstskolā varēja kombinēt studiju programmas – divus gadus mācīties vienu studiju virzienu un divus gadus – citā studiju virzienā. Es kombinēju politoloģiju un komunikāciju un sabiedriskās attiecības. Ņemot vērā Cēsu pilsētas tā brīža izmērus, manu aktivitāti vietējā sabiedrībā, atsaucību un atpazīstamību, mani uzrunāja vietējo politisko partiju līderi. Vietējā politikā iegāju ļoti jauna. Manuprāt, esmu vairākkārt ievēlēta tieši šo faktoru dēļ. Pirmo reizi es nedaru neko citu un jau trešo gadu esmu pilna laika politiķe Cēsu novada pašvaldībā.
Sirdslieta – pasākumu moderēšana
Tas ir dabas dots talants un gadu laikā attīstītas prasmes. Skolas laikā veidoju un vadīju pasākumus, regulāri piedalījusies daiļrunāšanas konkursos un dziedāju. Esmu strādājusi ar dažādām sabiedrības grupām, ilgus gadus vadījusi starpdisciplinārus un starpnozaru projektus. Mana stiprā puse ir spēja mācīties un komunikācijas prasmes. Diezgan labi spēju funkcionēt stresa apstākļos un risināt problēmsituācijas. Pasākumu moderēšanu es praktizēju dažas reizes gadā. Pēdējos gados tie ir bijuši lieli un spilgti pasākumi, kur esmu parādījusies, piemēram, Latvijas Bankas lielās konferences, LIAA organizētais Deep Tech Atelier, TEDx Riga Technical University, šad tad vadu pasākumus arī ārpus Latvijas. Man to patīk darīt, jo tādā veidā es turpinu pilnveidoties. Pirmkārt, mācos par tematu, par kuru jāvada pasākums. Otrkārt, satieku jaunus cilvēkus un treškārt, es turu sevi formā, uzturot moderēšanas prasmes. Tā pat kā jebkura cita lieta dzīvē, prasmes attīstās tad, kad tās dara. Pasākumu moderēšana man ir sirdslieta, ko kolēģi akceptē.
Kā tu nokļuvi zinātnē?
Patiesībā, mani pamudināja pievērsties zinātnei divi aspekti. Pirmais, paralēli darot profesionālās lietas, es ļoti daudzus gadus strādāju kā pasniedzēja Vidzemes Augstskolā un Rīgas Tehniskajā universitātē. Es pasniedzu lekcijas projektu vadīšanas un inovāciju jomās. Otrais, pēc MBA pabeigšanas, es nonācu privātajā sektorā. Maģistros es studēju Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierekonomikas un vadības fakultātes MBA programmā “Inovācijas un uzņēmējdarbība”. Tā bija sadarbības programma starp Buskerudas Universitātes koledžu Norvēģijā un RTU. Es sāku studēt 2004.gadā, kas bija otrais gads, kad šī programma bija atvērta. Jāsaka godīgi, tā bija ļoti jauna tēma tam laikam, jo inovācijas nebija vēl dienas kārtībā tik plaši kā patlaban. Mums bija ļoti profesionāla pasniedzēju komanda, kuri nāca no industrijas, īpaši tehnoloģiju jomas.
Privātajā sektorā sākotnēji es biju aicināta strādāt kā attīstības direktore mežsaimniecības uzņēmumā. Savukārt, ar uzņēmuma īpašnieku kopā domājot, kādu attīstības ceļu veidot uzņēmumā, mēs nonācām līdz idejai, ka mums ir jārada savs starpdisciplinārs pētniecības un inovāciju institūts. Vides risinājumu institūts arī tam laikam bija novitāte. Latvijā nav daudz privāto pētniecības institūtu. Ir pētniecības un attīstības nodaļas uzņēmumos, bet mēs veidojām atsevišķu, starptautiski orientētu organizāciju. Es strādāju ar ļoti augsti kvalificētu komandu, kuras pamatā bija zinātnieki vai pētnieki (pat, ja viņiem nebija zinātniskā kvalifikācija, viņi tomēr nodarbojās ar pētniecību), man kā vadītājai bija sajūta, ka kaut kas manā kompetenču portfelī trūkst. Es līdz galam nesapratu zinātnieku profesionālo mentalitāti un gribēju dziļāk izprast, ko nozīmē zinātnieka darbs, ko nozīmē uzrakstīt zinātnisko publikāciju, ko nozīmē pētīt, ejot uz rezultātu, nevis tikai būt pētniecības procesā. Mani urdīja zinātkāre. Tā es nonācu savā iepriekšējā RTU fakultātē un iestājos doktorantūrā.
Kā tu raksturotu zinātnieku Latvijā un pasaulē?
Es domāju, ka zinātnieks kā profesija neatšķiras, jo zinātnieka galvenais mērķis ir pētīt un izprast pasauli, radīt jaunas zināšanas vai rast risinājumus praktiskām problēmām. Praksē esmu novērojusi atšķirības to zinātnieku starpā, kuri ir strādājuši tikai valsts finansētos pētniecības institūtos un salīdzinoši maz ir bijuši reālā saskarē ar līguma pētījumiem un tiem, kuri ir nodarbojušies ar pētniecību un attīstību komercuzņēmumos vai paši attīstījuši savu uzņēmējdarbību. Tās ir divas dažādas mentalitātes. No tiem zinātniekiem, kuri strādājuši vai turpina strādāt reālā industrijā tiek sagaidīta īpaša disciplīna, efektivitāte un spēja pielāgot zinātnisko metodi biznesa un tehnoloģiskajiem mērķiem. Industrijas vide uzliek zinātniekiem spiedienu, līdz ar to šo zinātnieku darbā var redzēt pilnīgi citu ātrumu un metodes. Industrijas vide pieprasa ātru pielāgošanos mainīgām prasībām un tirgus apstākļiem. Ja viena pieeja nedod rezultātus, ir jābūt gatavam ātri pārorientēties uz alternatīvu risinājumu. Viņiem ir otršķirīgāki tādi rādītāji kā publikācijas, uzstāšanās zinātniskajās konferencēs, cīņa ar publisko finansējumu pētījumu veikšanai.
Savukārt, tur, kur nav šis spiediens no biznesa un pētījumu pasūtītājiem, tur ir cita veida domāšana. Tur zinātnieks vēlas vairāk pētīt un notiek garāks process, jo nav tik liela spiediena tieši uz rezultātu. Es nerunāju par fundamentālo zinātni, kas pats par sevi ir ļoti svarīgs process un kuram ir jābūt, jo tā mēs atklājam jaunus fenomenus, likumsakarības un principus, kas tikai pēc daudziem gadiem ienāks praktiskā pielietojumā. Es runāju vairāk par šo te lietišķo jeb pielietojamo zinātni. Tā kā man bija iespēja strādāt Vides risinājumu institūtā ar Latvijas un ārvalstu zinātniekiem, tad to domāšanas atšķirību varēja redzēt tieši tiem zinātniekiem, kuri gadu desmitus ir bijuši saistīti ar industriju.
Latvijā pagaidām ir maz uzņēmumu ar pētniecības un attīstības nodaļām
Pagaidām mums vēl ir maz uzņēmumu, kuriem iekšienē notiek sistemātiska pētniecība un attīstība. Savi zinātnieki ir farmācijas, tehnoloģiju un varbūt dažos pārtikas uzņēmumos. Pamatā tomēr tiek veidotas sadarbības – ar universitātēm, zinātniskajiem institūtiem un individuāliem zinātniekiem vai zināšanu ietilpīgiem uzņēmumiem.
Ko Latvijā varētu mainīt vai uzlabot, lai arī mūsu jaunajiem un esošajiem zinātniekiem būtu komercializēšanas iespējas?
Manuprāt, tā pa īstam, lai zinātnieks saprastu, ko nozīmē būt industriālajā pētniecībā un attīstībā, viņam studiju procesā ir jau jābūt industrijā. Šajā ziņā ļoti svarīgas ir jaunās industriālās doktorantūras programmas, jo promocijas darba izstrādes laikā topošais zinātnieks jau zina, ka pēta industrijas nepieciešamībām. Tas varētu būt viens no ceļiem. Tāpat ne mazāk svarīgas ir dažādas valsts atbalsta programmas zinātnisko izstrādņu komercializēšanai un zinātņu ietilpīgu biznesu attīstībai, piemēram, biznesa inkubatori, akseleratori, inovāciju klasteri un grantu programmas. Nevaram arī aizmirst, ka zinātniskā pētniecība ir nepieciešama arī citos sektoros, tajā skaitā publiskajā pārvaldē. Publiskā pārvalde kalpo sabiedrības interesēm, un tās darbība ir vērsta uz politiku, pakalpojumu un infrastruktūras attīstīšanu, kas atbilst sabiedrības vajadzībām. Zinātniskā pētniecība šajā kontekstā spēlē būtisku lomu, nodrošinot, ka lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz pierādījumiem un datiem, nevis tikai politiskajiem vai emocionālajiem apsvērumiem. Jebkurā gadījumā būtu labi, ja doktorantūras laikā topošajam zinātniekam būtu sasaiste ar pētījumu gala lietotājiem.
Latvijā industrija nav tik attīstījusies
Mums ir ļoti daudz mazo un mikro uzņēmumu. Viennozīmīgi mums tā industrija nav tik attīstījusies kā lielo valstu ekonomikās. Spēja domāt par inovācijām un meklēt sadarbību ar zinātniekiem, ir uzņēmumiem, kuri aug un kuriem jau ir uzkrāta kaut kāda kritiskā masa ar zināšanām un finansēm. Tāpēc nepieciešamība pēc publiskā sektora intervences inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībai saglabājas auksta. Piemēram, mums Vidzemes plānošanas reģiona ietvaros kopā ar Vidzemes Augstskolu ir izveidots Vidzemes Atvērto inovāciju centrs, kurā ir kopīgi finansēts darbinieks. Komanda, kas tur veidojas, var strādāt ar jaunām metodēm, kā iesaistīt mūsu uzņēmumus tur, kur viņi paši nekad neiesaistītos. Piemēram, inovāciju hakatoni un inovāciju koprades laboratorijas. Faktiski reģiona inovāciju centrs kalpo kā platforma, kas velk kopā dažādus spēlētājus, parādot viņiem jaunas iespējas. Ja tev pati industrija nepieprasa to, tu vari palīdzēt virzīt un dot iespēju sākt domāt par uzņēmuma vajadzībām nākamajā līmenī.
Kādi, tavuprāt, ir galvenie zinātnes un pētnieku izaicinājumi?
Manuprāt, zinātniskās pētniecības finansējums Latvijā tradicionāli ir bijis nepietiekams, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas Savienības valstīm. Tas ierobežo iespējas veikt kvalitatīvu un ilgtermiņa pētniecību. Zinātnieku un pētnieku atalgojums Latvijā ir būtiski zemāks nekā Eiropas vidējais līmenis, padarot šo profesiju mazāk pievilcīgu jauniem talantiem. Zems atalgojums veicina “smadzeņu aizplūšanu” un daudzi talantīgi zinātnieki izvēlas strādāt ārzemēs, kur zinātne ir labāk finansēta un atbalstīta.
Mūsu izaicinājums ir noturēt un dabūt atpakaļ mūsu labi izglītotos zinātniekus no ārvalstīm uz Latviju. Ir skaidrs, ka cīņa par smadzenēm notiek visur. Mūsu cilvēki ir gudri. Viņi ir radoši. Viņi ir labi izglītoti. Viņi visbiežāk paliek tur, kur ir iespējas. Savukārt, iespējas ir tur, kur ir kritiskā masa ar resursiem. Parasti tas ir ļoti attīstītās valstīs. Tas mums ir liels izaicinājums. Man šķiet, ka tur mums ir jāatvēl vairāk resursi gan augstskolu ietvaros, gan zinātnisko institūtu ietvaros šāda līmeņa pētnieku piesaistei.
Otrs izaicinājums ir saistīts ar to, ko runājām iepriekš. Latvijā zinātniskā karjera bieži vien nav stabila un piedāvā ierobežotas iespējas profesionālai izaugsmei. Mums ir maz attīstīta industrija, kas varētu pieprasīt zinātnisko pētniecību. Vienlaicīgi man ir liels prieks, ka pēdējos gados tieši pēc universitāšu un atsevišķu uzņēmumu iniciatīvas sāk veidoties starpdisciplināras un starpsektorālas programmas, lai risinātu sarežģītas problēmas un veicinātu inovācijas, piemēram, mikročipu attīstības iniciatīva, mākslīgā intelekta ekselences centra izveide. Mēs esam integrēti tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Kosmosa Aģentūra un CERN. Es ticu, ka šis viss agrāk vai vēlāk (vēlams agrāk) rezultēsies tādas industrijas attīstībā Latvijā, kas novērtēs zinātniskās pētniecības nozīmi sarežģītu problēmu risināšanā un inovāciju attīstībā.
Visbeidzot, ja skatāmies no valsts finansēto zinātnisko institūtu puses, tad mums saglabājas ļoti liela atkarība no Eiropas Savienības fondu programmām un cikliem. Lielāko izaicinājumu šajā procesā veido tas, ka zinātnieki “slīkst” administratīvajā darbā – projekta pieteikumu rakstīšanā, iepirkumu organizēšanā, dažāda veida atskaišu gatavošanā, kas būtiski samazina laiku, ko viņi varētu veltīt faktiskajai pētniecībai. Te droši vien, ka daudz kas gulstas uz organizāciju vadītājiem, cik veiksmīgi viņiem izdodas izveidot procesus un piesaistīt resursus, kas atbrīvotu zinātniekus no šiem administratīvajiem, un, teikšu godīgi, brīžiem arī bezjēdzīgajiem, uzdevumiem.
Kādas ir Tavas prognozes par zinātnes nākotnes attīstību Latvijā un pasaules mērogā?
Es domāju, ka pasaules mērogā zinātnes loma nekādā mērā nesamazināsies. Zinātne ir pastāvējusi vienmēr. Mums ir ļoti lieli izaicinājumi, kas prasa gan jaunus domāšanas modeļus, gan jaunas metodes, pieejas un tehnoloģijas. Tas ir saistīts ar kopīgiem globālajiem izaicinājumiem, piemēram, klimata izmaiņas un dabas daudzveidības noplicināšanās, sabiedrības veselības un drošības jautājumi. Tajā skaitā milzīgais tehnoloģiskais progress, kādā mēs patiesībā dzīvojam. Tas ir ļoti transformējošs, un mēs vēl īsti pat neaptveram, ko, piemēram, mākslīgā intelekta attīstība sevī nes. Es domāju, ka zinātnes loma kļūs tikai nozīmīgāka.
Katras pārmaiņas ir arī iespējas
Jautājums ir par Latvijas nākotni. Man liekas, ka mēs kā valsts arī esam tādu lielu transformējošu procesu priekšvakarā. Skaidrs, ka tas, ko mēs pieredzam tagad, piemēram, to, cik smagi mums veidojas valsts budžets un resursi, prasa liela, strukturālas izmaiņas. Mēs jau varam kaut ko kosmētiski labot, bet ilgtermiņā tas nepalīdzēs. Es to varu arī teikt kā politiķe, kas darbojas vietējā un reģionālajā līmenī. Inkrementālas izmaiņas te neder. Savukārt, tādas fundamentālās izmaiņas ir ļoti grūtas. Sistēma vairs nespēj sevi nest, tā ir neefektīva. Tai ir jāsabrūk un kaut kādā mērā jāveidojas no jauna, līdz ar to zinātnei ir ļoti liels iespēju lauks. Te ir drosmes jautājums pateikt, kur mums ir prioritātes, kur mums ir jānovirza resursi. Ar šo mums tik viegli neiet. Es domāju, ka tie nebūs tik vienkārši laiki. Ja godīgi, tad arī zinātnes ietvaros transformācijām ir jānotiek. Transformācija sistēmā ir viscaur nepieciešama, līdz ar to mums būs jākonsolidējas, mums būs viedi jāsaraujas. Tā viedā saraušanās būs saistīta ar resursu pārdali. Man nav pareizās receptes, bet es mēģinu turēt savu prātu atvērtu un dzīvot ar domu, ka katras pārmaiņas ir arī iespējas.
Noslēgumā, kādi ir tavi ceļa vārdi topošajiem un jaunajiem zinātniekiem?
Man šo jautājumu uzdeva, kad es savu doktora disertāciju aizstāvēju pēc septiņiem gadiem procesā. Respektīvi, mans doktorantūras ceļš bija septiņu gadu garumā, kas droši vien ir daudz par daudz un daudz par ilgu. Es priecājos, ka doktoriem tagad ir iespēja būt pilnā slodzē doktorantūrā nevis to darīt paralēli pilna laika darbam. Mans novēlējums ir izbaudīt ceļu, lai cik tas arī grumbuļains un emociju bagāts būtu, nepadoties un iet līdz galam. Ja man prasa, vai es to darītu vēlreiz, es viennozīmīgi to darītu vēlreiz. Doktorantūra iedod prasmes un maina domāšanas veidu.
Es ieteiktu arī profesionāļiem studēt doktorantūrā, jo, redzi, tie karjeras ceļi ne vienmēr aizved zinātnē. Cilvēki ar doktora grādu un to domāšanas veidu ir nepieciešami visos sektoros. Galvenais, būt atvērtiem, maksimāli orientēties uz sadarbību un katru dienu tiekties būt labākam nekā vakar. Tad mums nebūs bail no konkurences. Tur, kur ir tavas domas, tur ir tava enerģija. Ej savu ceļu un domā, ko tu vari darīt labāk. Tev ir jāmainās un tad mainīsies pasaule apkārt.
---
Par rakstu sēriju "Latvijas zinātnieku pieredzes stāsti"
Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas platformas researchLatvia veidots ieskats Latvijas pētnieku darba gaitās, veicinot dziļāku izpratni par zinātnes lomu sabiedrībā un radot dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību.
Šie stāsti aicina gan esošos un topošos pētniekus, gan sabiedrību kopumā iepazīt Latvijas zinātnes sasniegumus, kā arī smelties iedvesmu un motivāciju no to personību pieredzēm, kuri savu karjeru saistījuši ar zinātnisko darbību. Intervijas tiek realizētas projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.