Jābeidz uzskatīt, ka novecošana nozīmē ko sliktu. Tieši otrādi – vecums liecina par briedumu, pieredzi un zināšanām. Jā, ir atsevišķas spējas, kurām, cilvēkam novecojot, ir tendence pasliktināties, taču tas nenozīmē, ka cilvēks kļūst nespējīgs. Tāpat nevajadzētu atdalīt spēka pilnbriedu no pusmūža, jo zināmā mērā tieši pusmūžā cilvēki ir visaktīvākie un spējīgākie, raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" pauda pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Kristīne Šneidere.
"Tas skaitlis, kas tev ir pasē, nenozīmē, ka tev kaut kādā brīdī ir jāapstājas. Tu vari un tev pat vajag turpināt darboties, kustēties, mācīties, priecāties, baudīt, jo tas, ko mums par šo novecošanas procesu mācīja tad, kad mēs bijām bērni, vai tas, ko mēs redzam apkārt, ir tikai daļa no realitātes. Mums katram ir arī sava iekšējā realitāte. Ej un dari, neskaties, kas tev pasē rakstīts," mudināja pētniece.
Vecums ir ne tikai skaitlis
Nereti dzirdam teicienu "vecums ir tikai skaitlis", bet patiesībā, no zinātnes viedokļa raugoties, var runāt par četriem dažādiem vecumiem. Viens no tiem tiešām ir skaitlis – cilvēka hronoloģiskais vecums, kas rakstīts pasē.
"Tad mums ir arī fiziskais – bioloģiskais vecums. Tas ir patiesībā tas, kurā posmā atrodas mūsu ķermenis. Teiksim, var būt tā, ka tev pasē ir rakstīts 59, bet ķermenis patiesībā saka, ka ir krietni jaunāks vai varbūt pretēji – krietni vecāks. Tas jau vairāk būtu tāds ārstu jautājums," stāstīja Šneidere.
Vēl ir arī psiholoģiskā novecošana, kas cieši saistīta ar dažādām izmaiņām mūsu kognitīvajos procesos. Teiksim, pasliktinās cilvēka atmiņas vai uzmanības spējas.
"Visbeidzot ir arī sociālais vecums, tātad sociālā novecošana, kur mēs runājam jau par reālu lomu maiņu sabiedrībā. Tā ir pāreja, piemēram, no darba dzīves uz pensionēšanos vai pāreja no statusa "mamma" uz statusu "vecmāmiņa" un tā tālāk," skaidroja Šneidere.
Ir normāli justies jaunākam vai vecākam
Visi šie vecumi savstarpēji var būt ļoti cieši saistīti un ietekmēt viens otru, kas ir pavisam normāli. Piemēram, ja pasliktinās cilvēka fiziskā veselība, ļoti bieži pasliktinās arī psiholoģiskā – tas viss ir tiešā veidā saistīts. Pētniece paskaidroja: "Ja mēs novecojam bioloģiski un mums sākas kaut kādas muskuļu sāpes, ir grūtāk pagulēt, kaklu velk un viss pārējais, protams, kaut kādā veidā tas saistīsies arī ar to mūsu psiholoģisko apzināšanos par to, kur mēs esam psiholoģiski, kurā vecuma grupā."
Vienlaikus novecošana katram cilvēkam ir ārkārtīgi individuāla un atšķirīga, un ir normāli, ja šie četri vecumi zināmās robežās savā starpā disonē. Piemēram, ja pasē ir rakstīts 40, bet psiholoģiski un fiziski cilvēks vēl jūtas kā 30 gados.
"Es teiktu, ka ir normāli, ka tad, kad man tūlīt būs 38, teikt, ka es joprojām domāju, ka man ir 28. Tas ir normāli, jo mēs varam atrasties ļoti dažādos posmos savā novecošanā atkarībā no tā, kā mēs paši jūtamies, kurā posmā mēs esam katrā no šiem novecošanas veidiem," pauda Šneidere.
Pusmūžs katram nozīmē ko citu
Esam pieraduši cilvēka mūžu jeb novecošanu iedalīt dažādos periodos, piemēram, zīdainis, bērns, pusaudzis, jaunais pieaugušais, pieaudzis cilvēks. Tāpat nereti uzmanība tiek pievērsta tā saucamajam pusmūžam un diskusijām par to, kad tas īsti sākas. Daži pusmūžam pieskaita vecumu, sākot no 40 gadiem, bet citi iebilst, sakot, ka 40 gados cilvēks vēl ir spēka pilnbriedā.
"Es domāju, ka mēs nevaram atdalīt spēka pilnbriedu no pusmūža, jo kaut kādā ziņā pusmūžs ir tas laiks, kad tiešām esam aktīvākie un varbūt, es pat teiktu, spējīgākie. Es nezinu, vai mēs tiešām varam tā viennozīmīgi runāt par 40–60, kas ir varbūt tradicionāli pieņemtais pusmūžs, jo vecumposmu sadalījums ir ārkārtīgi kultūratkarīgs, kultūrspecifisks un galu galā jutīgs uz to paaudzi, kurā mēs esam," pauda Šneidere.
Mēs dzīvojam pasaulē ar dažādām kultūrām, dažādiem dzīves ilgumiem un dažādiem sociālajiem priekšstatiem par to, kurā vecumposmā kā vajadzētu uzvesties, justies un darboties, kādi ir katra vecumposma mērķi.
"Līdz ar to tas, ka šobrīd mēs runājam par pusmūžu kā vecumposmu no 40 līdz 60, tas atšķiras no, piemēram, tādas salīdzinoši joprojām relevantas teorijas – no Ēriksona psihosociālās attīstības teorijas, kur, piemēram, pusmūžs ir no 35 līdz 65. Tā ir atkal pilnīgi cita vecuma robeža, kas ir daudz plašāka un sākas daudz agrāk," stāstīja Šneidere.
Ņemot vērā šo un citus piemērus, nebūtu pareizi izdalīt pusmūžu kā konkrētu vecumu no 40 līdz 60 gadiem, jo patiesībā katrā kultūrā, katrā paaudzē un arī katram konkrētajam cilvēkam tas var būt ļoti individuāli.
"Es savos 38 nejūtos ne tuvu pusmūžam, jo tās aktivitātes, kuras es veicu, joprojām ļoti bieži atbilst vairāk jaunieša vecumposmam. Savukārt tas, ko mēs ļoti bieži saprotam ar pusmūžu, ietver jau nosacīti stabilitāti savā ģimenes dzīvē, darba dzīvē, virzību uz iziešanu no pusmūža. Tā kā es teiktu, ka mēs nevaram atdalīt pusmūžu no spēka gadiem," skaidroja Šneidere.
Svarīga ir attieksme pret novecošanu
Ir ļoti daudz cilvēku, kas nejūtas tik veci, cik rakstīts viņu pasē, un tam var būt virkne iemeslu. Viens aspekts ir fiziskais stāvoklis – ja cilvēks fiziski spēj izdarīt vairāk, nekā iepriekš domājis, ka šādā vecumā varēs izdarīt, tas loģiski liek justies jaunākam par saviem gadiem. "No otras puses, piemēram, ļoti nozīmīgs faktors, ko arvien vairāk pētījumu izceļ, tieši domājot par tādu fizisko un bioloģisko novecošanu, ne tikai par psiholoģisko, ir mūsu attieksme pret to," norādīja Šneidere.
Nereti sasniedzot kādu konkrētu jubileju, piemēram, 30 vai 40 gadu slieksni, cilvēki pret to attiecas ārkārtīgi negatīvi, domājot, ka dzīve nu ir beigusies, un nākotnē viss ies tikai uz leju. Protams, realitātē tā nenotiek, dzīve turpinās un daudziem pat ievērojami uzlabojas, taču šī negatīvā attieksme, kas lielā mērā ir arī sabiedrības uzstādīta, noteikti nepalīdz.
"Nav tā, ka novecošana notiek vienā dienā. Novecošana ir pietiekami pakāpenisks process, kuram mēs lēnām ejam līdzi un kuram līdzi arī briestam. Ja attieksme pret šo procesu ir negatīva, tad tiešām ir pētījumi, kas tam rāda ļoti reālas fiziskas sekas. Piemēram, cilvēkam, kuram ir negatīva attieksme pret novecošanos, būs augstāks asinsspiediens. Viņi paši jutīsies vecāki, viņu kognitīvie procesi nereti būs sliktāki," skaidroja Šneidere.
Vecums nenozīmē kaut ko sliktu
Principā sanāk apmēram tā – jo sliktāka un negatīvāka cilvēka attieksme pret novecošanu, jo ātrāk viņš noveco. Tautas teicienā "tu esi tik vecs, cik tu jūties" slēpjas zināma taisnība.
"Ja tu jūties slikti par to, ka noveco, tev jau arī vispār nav nekādas motivācijas kaut ko iet un darīt. Tev ir vieglāk sēdēt mājās un justies slikti par to, ka tu noveco. Tajā pašā laikā es strādāju šobrīd ļoti daudz ar cilvēkiem, kas jau ir tikuši pāri pusmūžam, un es redzu tur tādu entuziasmu, tādu aizrautību, tādu motivāciju. Tas, ka tu nomaini lomu savā dzīvē, tas, ka tu pārej no darbinieka uz pensionāru vai no mammas uz vecmāmiņu – tas nav obligāti slikti," uzsvēra Šneidere.
Protams, ir svarīgi mācēt pielāgoties šīm jaunajām pārmaiņām un tam, ka dzīves struktūra mainās, bet tas nenozīmē, ka dzīve ir norakstāma vai tai var atmest ar roku.
"Man pat zināmā mērā ir iebildumi, kad mēs runājam par psiholoģisko novecošanos, izmantot vārdu "novecošanās", jo patiesībā mēs runājam par tādu pāreju, par transformāciju. Tas ir atskaites punkts, kas, protams, lielā mērā palīdz mums prognozēt, ar kādām grūtībām būs jāsaskaras, bet tas mums arī palīdz prognozēt, kādus resursus mēs atradīsim," skaidroja Šneidere.
Lielākoties sabiedrība novecošanu un nonākšanu konkrētā vecuma grupā, teiksim, pusmūžā, redz negatīvā gaismā. Joprojām aktuāla problēma ir arī eidžisms jeb vecāka gadagājuma cilvēku diskriminēšana attiecībā uz darbu, pensiju, dzīvokli un veselības aprūpi, kā arī aizspriedumi pret cilvēkiem viņu vecuma dēļ.
Šneidere uzsvēra, ka sabiedrībā būtu jāsāk dzēst pamazām šo pārliecību, ka vecums nozīmē kaut ko sliktu. Vecums tieši otrādi – bieži vien liecina par briedumu, pieredzi un zināšanām.
"Jā, varbūt tā sauktie fluīdie procesi, teiksim, informācijas pārstrādes ātrums, darba atmiņa un viss pārējais, var būt ar tendenci pasliktināties, pazemināties. Jā, varbūt ir šī tendence informāciju apgūt mazliet lēnāk un varbūt vajag vairāk laika, lai iestrādātu prasmes, bet tas nenozīmē, ka cilvēks ir infantils vai nespējīgs. Mums ir jābeidz šīs vecuma grupas devalvācija," sacīja Šneidere.
Jāturas pie jaunajiem un jāiet līdzi laikam
Nereti var dzirdēt arī tādu uzskatu – lai attālinātu novecošanas negatīvo ietekmi vai neieslīgtu ar to saistītajā negatīvismā, pēc iespējas vairāk jāturas pie gados jauniem cilvēkiem un viņu enerģijas. Pētniece komentēja: "Tur varētu būt drusciņ patiesības. Varbūt pat daudz. Ja mēs skatāmies uz mūsu smadzeņu neirobioloģiju, mums smadzenēm ir tāda brīnišķīga īpašība, ko sauc par sociālajām smadzenēm. Respektīvi mūsu smadzenes ir ļoti mērķtiecīgi attīstījušās tādas, lai mēs gribētu uzturēt sociālos kontaktus."
Lai mēs varētu uzturēt sociālos kontaktus jeb atrasties grupā un līdz ar to arī atrasties drošībā, kā uzskata mūsu sociālās smadzenes, mums ir jāmāk grupai pielāgoties.
"Tātad mums ir jāmāk nolasīt, ko grupa domā, ko grupa grasās darīt, kādas ir grupas pārliecības un tā tālāk, un to mums lielā mērā palīdz darīt spoguļneironu sistēma. Spoguļneironu sistēma vēro cilvēku un viņu kopē. Tādā veidā mēs pārvēršamies tādā kā hameleonā, kas mēģina iekļauties, jo grupa nozīmē izdzīvot," skaidroja Šneidere.
Līdz ar to, ja atrodamies ikdienā starp jauniem cilvēkiem un jauniešiem, protams, pateicoties mūsu smadzenēm un smadzeņu sistēmām, mēs viņiem pielāgojamies un arī paši attiecīgi sākam justies jaunāki.
"Ja mums apkārt ir 10 jaunieši, un mēs esam vienīgās, kurām ir 37 vai 38, mūsu mērķis ir iederēties pēc iespējas labāk. Tātad mūsu smadzenes sāk viņus spoguļot, un mēs patiesībā, protams, ne fiziski un ne bioloģiski, bet savā prātā kļūstam mazliet jaunāki, nekā liecina mūsu pases gadu skaitlis," norādīja Šneidere.
Tas ir gluži kā iemācīties justies jaunākam. Protams, reizēm parādās jautājums, vai cilvēkam, sākot justies jaunākam, izdodas saglabāt savu briedumu, vai cilvēks savā attīstībā it kā nesāk doties atpakaļ. Tas nebūtu vēlams.
Kad cilvēks kļūst vecs? Atbild iedzīvotāji
LSM.lv sadarbībā ar pētījumu centru "Norstat" aptaujā iedzīvotājiem vaicāja, viņuprāt, no kuras desmitgades var uzskatīt, ka cilvēks kļūst vecs. 27% aptaujāto uzskata, ka "vecums sākas" pēc 60 gadiem, bet 24% atbildēja, ka vecumu nenosaka gadi, bet gan sirds. Tikmēr piektā daļa aptaujāto norādīja, ka "vecs" sākas no 80 gadiem.
