Ph. D. Liene Jākobsone ir Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūta (LMDA) direktore, vadošā pētniece un docente. Viņas zinātniskās intereses aptver dizaina teoriju, kritisko dizainu un arhitektūras metodoloģiju. Paralēli akadēmiskajam darbam L. Jākobsone ir arī praktizējoša dizainere un arhitekte, kura pētniecību savieno ar reālu projektu īstenošanu. Humanitāro zinātņu doktore darbojas arī kā kuratore, tostarp vada Latvijas paviljonu prestižajā Venēcijas arhitektūras biennālē. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veidotā zinātnes komunikācijas platforma researchLatvia sarunājas ar Ph. D. Lieni Jākobsoni par viņas pētījumiem kritiskā dizaina jomā, inovāciju uztveri sabiedrībā un dizaina nozīmi ne tikai estētikā, bet arī sociālajos procesos.
2022. gadā iegūtais doktora grāds ir apliecinājums pētnieces mērķtiecīgajai iesaistei akadēmiskajā vidē – promocijas darbā "Kritiskais pārmaiņu dizains: kritiskā dizaina loma ilgtspējas veicināšanā" Ph. D. L. Jākobsone analizēja kritiskā dizaina izcelsmi, attīstību un raksturīgās iezīmes, integrējot to pārmaiņu dizaina teorijā. Identificētas metodes un pieejas, kuras iespējams izmantot plašākā dizaina praksē, veicinās apzinātāku un sociāli atbildīgāku dizaina procesu. Pētnieces skatījumā, kritiskais dizains tiek piedāvāts kā domāšanas un rīcības metode, kas var rosināt ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgas pārmaiņas. "Nevaru pateikt, kuru brīdi varētu uzskatīt par to, kad tieši nonācu zinātnē, bet es nekad neesmu attālinājusies no izglītības," viņa saka.
Pētniecība L. Jākobsones gadījumā nav bijusi nejaušība, bet gan apzināta izvēle – meklēt jaunas pieejas un radīt jaunas zināšanas.
Lienei Jākobsonei zinātne un izziņas prieks bijis pašsaprotama dzīves daļa jau kopš bērnības. "Man vienmēr ir gribējies uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu," viņa atzīst. Lai gan sākotnēji studējusi glezniecību, viņa ātri saprata, ka vairāk nekā mākslas radīšana viņu saista analītiska pieeja un racionālā domāšana. "Māksla bieži ir emocionāls process, bet man vienmēr ir bijusi izteikta racionālā puse. Meklējot intelektuālu izaicinājumu, es nonācu arhitektūrā, kas apvieno loģiku un radošumu," viņa skaidro.
Vēlme pēc akadēmiskas izaugsmes un zinātniskā darba sakņojas arī ģimenē – viņas vecāki nodarbojās ar pētniecību ķīmijā. "Tētis bija ieguvis doktora grādu, un es jau bērnībā redzēju, cik svarīgi viņam tas bija.
Tas manī radīja pārliecību, ka zinātne ir vērtīga un prestiža joma, kurā arī es vēlējos sevi realizēt," viņa atceras. Šī iekšējā motivācija viņu mudināja ne tikai iegūt doktora grādu, bet arī turpināt pētījumus, apvienojot dizainu, arhitektūru un sociālās zinātnes.
Domāt ārpus rāmjiem: kā dizains kļūst par sabiedrības spoguli
Šobrīd humanitāro zinātņu doktore Liene Jākobsone ir vienīgā šīs jomas speciāliste Latvijā: “Paralēli pētniecībai sāku lasīt lekcijas akadēmijā, galvenokārt par savu pētījumu tēmu – kritisko dizainu un spekulatīvā dizaina praksi. Tā kā šīs tēmas Latvijā iepriekš nebija pētītas, es burtiski pati izveidoju lekciju kursu. Pie kritiskā dizaina nonācu ceļojot, apmeklējot muzejus un izstādes, kā arī veidojot kontaktus ar dažādiem cilvēkiem. Sekojot laikmetīgajām norisēm, pamanīju šo jauno, novatorisko pieeju, kas veidojās un attīstījās arī citur pasaulē.”
Pagaidām latviešu valodā tikpat kā nav zinātniskās literatūras par laikmetīgo dizainu – vismaz ne tādā apjomā, lai veidotos akadēmisks diskurss. “Tāpēc visa mana doktora darba izpēte balstījās starptautiskā literatūrā, kontaktos un globālajās praksēs, daudzus terminus pirmoreiz ieviešot latviešu valodā. Tas nozīmēja ne tikai jaunu jēdzienu latviskošanu, bet arī lielu atbildību – apzinājos, ka, būdama vienīgā šīs jomas speciāliste, tieši es ietekmēšu, kā šī terminoloģija nostiprināsies akadēmiskajā un profesionālajā vidē.”
Kā skaidro pētniece, vārds dizains, raugoties no tā etimoloģiskās nozīmes angļu valodā, kas aizgūta no latīņu designare, nozīmē projektēšanu un plānošanu visplašākajā nozīmē. Tas ir ne tikai vizuāls vai estētisks process, bet arī strukturēta pieeja jebkuras situācijas risināšanai.
LMA LMDA pētniece paskaidro sīkāk: “Studentiem dizaina teorijā vienmēr uzsveru, ka dizains nav tikai par lietām – tas ir par domāšanu un rīcību. Patiesībā ikviens no mums nemitīgi nodarbojas ar dizainēšanu – mēs plānojam, pieņemam lēmumus un īstenojam ieceres, lai sasniegtu kādu vēlamo rezultātu. Dizains nav nejauša darbošanās, bet apzināts process, kas vērsts uz esošo apstākļu pārveidi.”
"Kritiskais dizains nav vērsts uz to, lai radītu jaunus produktus, bet lai spekulētu par alternatīvām iespējām, kādas varētu pastāvēt nākotnē. Tas ir domas eksperiments, kas materializējas vizuālā veidolā un liek sabiedrībai pārdomāt esošās struktūras."
Viņas pētījumi analizē, kā dizains var kalpot ne tikai kā estētisks, bet arī sociāli nozīmīgs instruments. “Parasti cilvēki ar dizainu saista dārgas un stilīgas lietas, taču patiesībā dizains aptver jebko, ko cilvēks ir radījis – no ikdienas priekšmetiem līdz sarežģītām sistēmām un risinājumiem,” skaidro LMA LMDA pētniece.
Globāls skatījums: Latvijas pētnieki starptautisku projektu centrā
LMA LMDA zinātniece turpina savu pētniecisko darbu gan arhitektūras, gan dizaina jomā, sadarbojoties ar starptautiskām partnerinstitūcijām. Viņa uzsver, ka pētniecība nav tikai akadēmisks process, bet arī veids, kā ietekmēt sabiedrību un tās domāšanas veidu: "Humanitārās un sociālās zinātnes jau izsenis ir bijušas tās, kas virza un uztur civilizāciju. Ir jādomā par to, kā atvēlēt arī šīm zinātņu nozarēm pienācīgu finansējumu, jo tieši tās veido mūsu nākotnes sabiedrību."
“Jau doktorantūras studiju laikā biju orientēta uz starptautisko vidi – man vienmēr šķitis, ka Latvijas mērogs ir pārāk šaurs. Gan izglītībā, gan praksē esmu meklējusi plašāku perspektīvu, aktīvi veidojot kontaktus un sadarbojoties ar starptautiskiem partneriem. Tāpēc jau studiju laikā iesaistījos LMA projektā, kurā strādāju kopā ar ārzemju kolēģiem,” stāsta pētniece.
Šobrīd L. Jākobsone ar savu komandu vienlaikus strādā pie vairākiem pētījumiem.
Starpdisciplinārās komandas sniedz plašāku skatījumu, taču tās nereti saskaras ar izaicinājumiem – dažādās nozares mēdz atšķirīgi interpretēt pamatjēdzienus un pieejas.
Brīžiem var just, ka skatījumi ir ļoti dažādi, un bieži vien nepieciešams laiks, lai atrastu kopīgu valodu, it īpaši, ja disciplīnas ir tālu viena no otras. Tomēr tieši šī mijiedarbība rada jaunas idejas un inovācijas, kas nebūtu iespējamas tikai vienas nozares ietvaros.
Liene Jākobsone aktīvi piedalās starptautiskos pētījumos, kuros dizains tiek aplūkots kā instruments sabiedrības izpratnes maiņai. Viens no viņas pētījumiem pievēršas arhitektūras un varas attiecībām totalitārās valstīs – kā ēkas un pilsētplānojums ietekmē sabiedrības uztveri un vai arhitektūra var kalpot kā politisks instruments. Piemēram, Zinātņu akadēmijas ēka un līdzīgas celtnes arī Polijā (šī Varšavas centrā izvietotā Kultūras un zinātnes pils ir augstākā ēka Polijā un ir viena no augstākajām Eiropā) un Rumānijā tiek analizētas, lai saprastu, kā šīs ēkas tiek uztvertas šodien un vai tās joprojām nes sevī vēsturiskās varas simboliku.
Savukārt citā projektā tika pētītas aizmirstās agroekoloģiskās prakses un to iespējamā atgriešanās modernajā urbanizācijā. Pētnieku komanda analizēja, kā tradicionālās pārtikas audzēšanas un apmaiņas metodes Austrumeiropā un Dienvidamerikā var kalpot kā ilgtspējīgas alternatīvas industriālajai pārtikas ražošanai. "Mūsu reģionā vēl ir saglabājušās senās pārtikas saglabāšanas un apmaiņas tradīcijas, kas citviet pasaulē jau tiek atjaunotas kā inovatīvas," skaidro Jākobsone.
Vēl viens praktisks piemērs ir sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti, kur tiek izstrādāta lietotne, lai vizualizētu blokmāju siltināšanu, tādējādi palīdzot dzīvojamo ēku iedzīvotājiem uzlabot energoefektivitāti. Šis projekts parāda, kā dizains var kalpot kā tilts starp zinātni un sabiedrības paradumu maiņu.
Pētniecība kā intelektuāla provokācija
Jākobsone uzskata, ka pētniecība prasa patstāvību un neatlaidību: "Doktorantūra ir process, kuram jāspēj saņemties un ilgstoši noturēt tonusu. Strādājot humanitāro zinātņu jomā, jābūt lielai motivācijai un spējai strādāt patstāvīgi. Pētniekam pašam jāmeklē, jāiedziļinās un jāanalizē informācija." Viņa arī mudina perspektīvos pētniekus pieņemt izaicinājumus: "Ja cilvēks vēlas kļūt vēl atvērtāks un saprast, kā darbojas pasaule, tad pētniecība ir aizraujošs process. Ir jābūt komunikablam, aktīvam, nemitīgi jāmeklē finansējums un jāpierāda sava pētījuma vērtība."
Kritiski noskaņotie dizaineri veido spekulatīvus risinājumus, kas kalpo kā sava veida sociālie prototipi. Tie nevis paredz konkrētu produktu ražošanu, bet gan izzina iespējamās sociālās situācijas, kurās šie produkti varētu eksistēt. Šādā veidā dizains kļūst par rīku, lai modelētu alternatīvas realitātes un izaicinātu pastāvošās normas.
Šie konceptuālie darbi nereti līdzinās laikmetīgās mākslas objektiem – tie nav domāti ražošanai, bet gan mudina sabiedrību domāt, pārskatīt esošās paradigmas un uzdot jautājumus par nākotni. Tā ir sava veida materializēta intelektuālā provokācija: izmantojot tradicionālus dizaina paņēmienus, tiek radīti reālistiski izstrādājumi, kas rosina iztēloties pasauli, kurā šādi produkti būtu iespējami.
Šāda pieeja bieži vien kalpo arī kā kritika pašai industrijai, kuru dizaineri paši palīdz veidot. Tas ir veids, kā ar dizaina palīdzību pētīt, kādas pārmaiņas iespējamas esošo resursu un tehnoloģiju kontekstā. “Mūsu pasaule nepārtraukti atkārtojas gan fiziskās struktūrās, gan caur ieradumiem un prasmēm, bet patiesībā vērtību spriedumi, piemēram, par to, kas ir skaists vai neglīts, labs vai slikts, ir sociāli konstruēti. Tie nav objektīvi, un tieši tas dizainu padara tik aizraujošu – iespēja par to domāt ne tikai tehniski, bet arī humanitārā un filozofiskā līmenī,” saka L. Jākobsone.
Humanitāro zinātņu nozīme ir milzīga, ja vien kāds ieklausās šo zinātnieku atziņās. Tehnoloģiskie risinājumi var būt inovatīvi un tehniski nevainojami, taču, ja sabiedrība tos nepieņem, tie paliek neizmantoti. Tāpēc ir būtiski saprast, kā sabiedrība funkcionē kā vienots organisms – kas motivē cilvēku izvēles, kāpēc dažas prioritātes izvirzās augstāk par citām.
Pētniece skaidro: “Šī izpratne nosaka ne tikai mūsu dzīves vidi, bet arī to, kādas tehnoloģijas attīstīsies un kāpēc tieši tās tiks izmantotas. Domāšanas paradigmu iespējams mainīt, ja pievēršam uzmanību sociālajām un kultūras niansēm, kas veido mūsu ikdienu.”
Humanitāro zinātņu pienesums sabiedrības attīstībā
Starptautiskajos konsorcijos arvien vairāk tiek uzsvērts, kāds pienesums globālajam diskursam var nākt no konkrēta reģiona perspektīvas. Īpaši aktuāla šobrīd ir dekolonizācijas kustība humanitārajās zinātnēs, kas analizē reālās kolonizācijas sekas un ierastās ģeopolitiskās varas dinamikas – starp bijušajiem kolonizatoriem un kolonizētajām teritorijām. Latvija šajā kontekstā ieņem specifisku vietu, jo mūsu vēsturisko pieredzi var aplūkot arī postkoloniālisma skatījumā. Tas sniedz iespēju kritiski izvērtēt, kā veidojas mūsu identitāte un kā varam ietekmēt plašāku akadēmisko un kultūras telpu.
Ph. D. Lienes Jākobsones pētnieciskā darbība ir pierādījums tam, cik daudzveidīgas un nozīmīgas ir humanitārās zinātnes. Viņas darbs kritiskā dizaina jomā ne tikai paplašina Latvijas akadēmisko vidi, bet arī veido saikni starp dizainu, sabiedrību un tehnoloģijām, tā palīdzot izprast, kā inovācijas var ietekmēt mūsu ikdienu un nākotni.
Viņas pieredze rāda, ka pētniecība ir nepārtraukts izziņas un sadarbības process, kas prasa drosmi, neatlaidību un starptautisku domāšanu. Tāpat tas ir arī aicinājums jaunajiem pētniekiem – nebaidīties radīt un meklēt atbildes, kas var mainīt sabiedrības domāšanas veidu un veidot ilgtspējīgāku nākotni: "Mums ir jāmācās skatīties plašāk un nebaidīties uzdot jautājumus – jo tikai tā iespējams mainīt ierasto kārtību un radīt jaunas iespējas."
--
Par rakstu sēriju "Latvijas zinātnieku pieredzes stāsti"
IZM komunikācijas platformas researchLatvia veidots ieskats Latvijas pētnieku darba gaitās, veicinot dziļāku izpratni par zinātnes lomu sabiedrībā un radot dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību.
Šie stāsti aicina gan esošos un topošos pētniekus, gan sabiedrību kopumā iepazīt Latvijas zinātnes sasniegumus, kā arī smelties iedvesmu un motivāciju no to personību pieredzēm, kuri savu karjeru saistījuši ar zinātnisko darbību. Intervijas tiek realizētas projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.
