Pavasaris tuvojas straujiem soļiem, un, lai arī aktīva kukaiņu rosība dabā vēl priekšā, pētnieki par tiem domā visu gadu. Viens no labākajiem entomologiem ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā Dmitrijs Teļnovs par dažādām kukaiņu grupām interesējas jau kopš bērnības, un aizrautība viņu ir aizvedusi ne vien līdz eksotiskām vietām tropu un subtropu reģionos, bet arī prestižam darbam Lielbritānijas Dabas vēstures muzejā.
Pārskata pasaules Sarkano grāmatu
Dmitrijs Teļnovs, vienlaikus būdams gan Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists, gan Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un arī pētnieks Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā, šobrīd aktīvi iesaistījies Starptautiskās Dabas aizsardzības savienības (IUCN) darbā un gādā par to, lai tiktu pārskatīta Eiropas un arī pasaules Sarkanā grāmata.
"Es pārskatu apdraudētības un izmiršanas riskus dažādām Eiropā sastopamām vaboļu sugām, kuras saistītas ar atmirušo koksni un veciem mežiem. Paralēli Latvijā esmu iesaistīts projektā "LIFE FOR SPECIES", kura ietvaros tika izdarīts tas pats gan augu, gan sēņu un arī dzīvnieku valsts sugām un sagatavota jauna Latvijas Sarkanā grāmata un priekšlikumi Latvijas īpaši aizsargājamo sugu saraksta izmaiņām," stāsta pētnieks.
Latvijai vajadzētu vairāk atvērties pasaulei
Lūgts raksturot, kāda ir sabiedrības attieksme pret muzejiem un pētniecību, Dmitrijs, pirmkārt, uzsver, ka tur ļoti plaši izplatīta ir ziedošana. "Cilvēki, organizācijas ziedo milzu summas pētījumiem un arī iegulda muzeja krājumu papildināšanā. Ir jūtama interese, izpratne par zinātnes nozīmīgumu. Nāk un jautā – kur varam palīdzēt finansiāli."
Tāpat sastopama liela interese par muzeju brīvprātīgo vidū – gan studenti, gan gados vecāki ļaudis palīdz uzturēt un attīstīt kolekcijas, tostarp ar attiecīgām atļaujām ievācot jaunus eksemplārus. "Latvijā nekas tamlīdzīgs nav," vērtē Dmitrijs, vienlaikus uzsverot – tas nenozīmē, ka Latvijā viss ir slikti. "Nav – ir vietām pat ļoti labi, un atsevišķās jomās strādājam pasaules līmenī. Bet trūkst izpratnes, pieredzes, stratēģiskās domāšanas,
joprojām mēģinām ieslēgties savos 65 000 kvadrātkilometros, lai gan vajag atvērties pasaulei," spriež pētnieks.
Dzīves kvalitāte viņa ieskatā Rīgā ir labāka nekā Londonā – dažādos aspektos. Kā vienīgo būtisku Rīgas mīnusu Dmitrijs min gaisa kvalitāti: "Ļoti putekļainas, netīras ielas un ēkas, kas netiek mazgātas."
Darela iedvesmots
Dmitrija interese par kukaiņiem un dabas aizsardzību aizsākās jau bērnībā, kad neizdzēšamu iespaidu uz viņu atstāja Džeralda Darela lasītās grāmatas. "Pirmo Darela grāmatu man uzdāvināja astoņdesmito gadu sākumā, un tas tolaik bija vienīgais avots, lai iepazītos ar tropu dabas daudzveidību.
Darels man atvēra acis uz to, ka ārpus mūsu ziemeļu reģiona ir kas skaists, raibs un neizpētīts," stāsta Dmitrijs.
Iespējams, tieši tāpēc viņa darbošanās zinātnē vairāk saistās ar tropu un subtropu reģioniem, kur ekspedīcijās viņš ir atklājis simtiem zinātnei jauno kukaiņu, gliemju un daudzkāju sugu. Vaicāts, kāda ir sajūta, redzot savu acu priekšā kaut ko, kas pasaulē līdz šim bijis nezināms, Dmitrijs atzīst, ka tas ir saviļņojoši un pārsteiguma moments esot katru reizi. Pētnieks uzsver, ka saviļņojoši ir ne tikai atklāt kukaiņu sugu, kuru līdz šim neviens dabā nav sastapis, bet arī, pārskatot senus muzeja krājumus, ieraudzīt eksemplārus, kas sen jau ir izmiruši.
Kukaiņu kolekcija no 6 gadu vecuma
Līdzīgi kā Darels savulaik devās dabā ievākt dažādas dzīvnieku sugas un tikai vēlāk pievērsās dabas aizsardzībai, arī Dmitrijs, bērnības vasaras pavadot Pierīgā un Krimā, sāka veidot savas pirmās kukaiņu kolekcijas.
"Bērnībā mani piesaistīja viss, kas ir maziņš, daudzveidīgs, rāpo un kas jāmeklē. Kukaiņu privāto kolekciju sāku veidot sešu gadu vecumā. Toreiz man palaimējās divas vasaras ar vecākiem aizbraukt brīvdienās uz Krimu, kur daba ir atšķirīga. Tas, ko tur redzēju, mani ļoti ietekmēja. Toreiz pat neapzinājos, kāpēc man to vajag, vienkārši zināju, ka vajag krāt un klasificēt. Darīju to, kā nu pratu – nedz man bija literatūra, nedz vecāki bija saistīti ar zinātni," stāsta pētnieks.
Peles apēda eksemplārus
No Krimas braucieniem uz Rīgu viņš atvedis bērna iztēlē milzum daudz sienāžu, vaboļu, arī zirnekļu un gliemežvāku. "Rīgas dzīvoklī kartona kastītēs toreiz visu turējām, taču, tā kā nebija izpratnes par to, kā to pareizi darīt,
vienu dienu atvēru kastīti un sapratu, ka peles visu kolekciju ir apēdušas, palikuši vairs tikai gliemežvāki.
Tā toreiz bija liela traģēdija un mācība vienlaikus," savus pirmos soļus entomoloģijā atceras pētnieks.
Dmitrijs turpināja veidot savu kolekciju arī vēlākajos gados, un šobrīd tā ir ievērojama. Senākie eksemplāri tajā ir no astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākuma. "Tolaik, pavisam jauns būdams, nevarēju aizbraukt uz tropiem, tāpēc vācu Latvijā sastopamās sugas – sāku ar skrejvaboļu vākšanu un pētīšanu, jo tās ir visvieglāk atrast," norāda Dmitrijs.
Vaicāts, cik tad liela ir viņa privātā kukaiņu kolekcija, pētnieks konkrētu skaitli nenosauc, vien noslēpumaini atklāj, ka Latvijas mērogam kolekcija ir ievērojama, kas, lai arī ar muzejiem nekonkurē, dažu labu universitātes krājumu pārspējot gan.
Cilvēkiem būtu ko mācīties no kukaiņiem
Kolekciju veidošana ļauj pētniekiem labāk izprast un izpētīt gan konkrētās sugās, gan dabā kopumā notiekošo.
Tieši tāpēc Dmitrijs ir ne tikai aizrautīgs kukaiņu pētnieks, bet arī aktīvs vides aizsardzībā.
Viņu motivē tas, ja izdodas izglābt kādu kukaiņiem nozīmīgu koku vai pasargāt plašāku dzīvotni kopumā. Viņaprāt, cilvēki varētu no kukaiņiem mācīties sadarbību un nesavtīgu palīdzēšanas mākslu.
"Cilvēkiem vajadzētu biežāk skatīties zem kājām, jo mums visapkārt dzīvo neskaitāmi mazi, bet nozīmīgi organismi. Kukaiņiem ir būtiska loma ekosistēmu uzturēšanā, ne vien nodrošinot apputeksnēšanu, bet arī sadalot organiskos atkritumus un veicot citus svarīgus procesus.
Pat tad, ja visi cilvēki pasaulē censtos aizstāt kukaiņu darbu, tas nebūtu iespējams," uzsver Dmitrijs.
Viņa bērnības sapņi un aizraušanās ir pārvērtusies karjerā, par kuru daudzi var tikai sapņot – eksotiskās ekspedīcijas un darbs savas jomas prestižākajā iestādē tikai apliecina to, ka zināšanas, drosme un neatlaidība kopā spēj paveikt ļoti daudz.
