Ar uzņēmību un centību var gandrīz visu, tam apliecinājums ir Virgīnija Vītola, kura, pabeigusi humanitāra novirziena vidusskolu, studēt izvēlējās fiziku un matemātiku, turklāt, nesasniegusi 30 gadu vecumu, jau bija kļuvusi par fizikas doktori, ar savu piemēru iedvesmojot daudzus jauniešus. Darba dienās Virgīnija dzīvo Rīgā, bet brīvdienas, tāpat kā bērnībā, lielākoties aizvada Lielvārdē, kur joprojām dzīvo viņas vecāki.
Doktora grādu materiālu fizikā Virgīnija Vītola ieguva 2019. gadā, tolaik tikai 29 gadus veca, aizstāvot pētījumu, kurā atklāts luminescentu, ilgi spīdošu materiālu pēcspīdēšanas mehānisms pie zemām temperatūrām. Gadu vēlāk, 2020. gadā, saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Jauno zinātnieku balvu, kas viņai piešķirta, kā jau iepriekš minēts, par doktora darbu «Elektroniskie ierosinājumi un procesi luminiscentā ilgi spīdošā SrAl2O4 materiālā». Šo tēmu viņa bija pētījusi arī savā bakalaura un maģistra darbā.
Par pētījumiem Virgīnija izpelnījusies arī dažādas atzinības – saņēmusi Vernera fon Sīmensa Izcilības balvu par maģistra darbu, A/S «Sidrabe» stipendiju, kā arī bija viena no komandas, kas saņēma LZA atzinību par 2018. gada nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē par pētījumu «Jauna energoefektīva metode ilgi spīdošo pārklājumu iegūšanai uz metāliem».
Šobrīd, savos 34 gados, Virgīnija ir ne vien LU Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece, bet paralēli darbam zinātnē strādā RTU Inženierzinātņu vidusskolā, kur māca fiziku. Iespējams, daudzi skolēni, iedvesmojoties no Virgīnijas, izvēlas kļūt par zinātniekiem.
Vecāki mākslinieki, meita – fiziķe
Ierasts, ka izcili zinātnieki bērnību lielākoties aizvadījuši dzimtās, kur cieņā eksaktās zinības, taču Virgīnija augusi mākslinieku ģimenē. Abi vecāki pabeiguši Latvijas Mākslas akadēmiju. Mamma – Ināra Liepiņa nodarbojas ar žurnālu maketēšanu, zīmē arī ilustrācijas, bet tēvs Agris Liepiņš ir pazīstams karikatūrists, vēl nesen senlatviešu koka pils saimnieks. Ģimenē vienīgā, kurai kāds sakars ar eksaktajām zinībām, bija viņas vecmāmiņa Zaiga Liepiņa, kura dzīvoja Lielvārdē un tagad jau ir aizsaulē. Zaigas kundze bija ceļu būves inženiere.
Virgīnija atceras, ka bērnībā ģimene darbdienās dzīvojusi Rīgā, kur bijis dzīvoklis, bet Lielvārdē māja, un piektdienu pēcpusdienās visi kāpuši vilcienā, lai brauktu uz Lielvārdi būvēt pili.
«Šī ir vieta, kas man bērnībā bija ļoti tuva un mīļa. Patiesi ceru, ka Ogres novads, kurš šo pili no maniem vecākiem atpirka, to attīstīs tālāk. Bija skaidrs, ka, ja kāds no mūsu ģimenes gribētu turpināt darboties ar pili, tad būtu jāpieliek punkts savai karjerai, bet gan mana māsa, gan es esam ļoti daudz ieguldījušas savā karjerā un pili nevarētu uzturēt, no kaut kā neatsakoties. Arī vecāki veselības dēļ to nevar vairāk darīt. Noteikti ir labāk, ka Ogres novads pārņem un turpina šo darbu. Tas, cik daudz savulaik darba mani vecāki ieguldījuši šajā pilī, nav vārdos izsakāms, viņi tur pavadījuši visas brīvdienas. Tāpēc to visu pazaudēt būtu sāpīgi. Tās ir arī manas bērnības atmiņas,» saka Virgīnija.
Kad vecāki devās pensijā, viņi pārcēlās uz Lielvārdi, bet Virgīnija kopā ar meitiņu, kurai jau ir četri gadi, darba dēļ dzīvo Rīgā. Virgīnija beigusi Rīgas Centra humanitāro vidusskolu. Tur padziļināti apguvu valodas, literatūru. Tobrīd intereses un zināšanu par fiziku un matemātiku nebija. Humanitārajā novirzienā mācījusies arī māsa Lelde, kļūstot par tulku, bet tagad kopā ar vīru Jāni Kaibalā saimnieko «Lūšu dravā». Virgīnijai šķitis, ka arī viņai jāturpina humanitārais virziens, bet viss mainījās vidusskolā, kad viņa satika brīnišķīgu fizikas skolotāju un, dziedot fizmatu korī, sastapa cilvēkus ar līdzīgu domāšanas veidu. Zinātniece neslēpj, ka pirmajos gados bija ļoti grūti.
«Mums skolā bija kādas septiņas literatūras nedēļā – angļu literatūra, ārzemju literatūra un latviešu literatūra. Vajadzēja daudz lasīt, atcerēties no galvas. Vecāki bija pārsteigti, kad teicu, ka esmu izvēlējusies studēt fizmatos, bet viņi ļāva izlemt man pašai. Sākot mācīties fizmatos, sapratu, ka ar šādu pieeju, kā mācoties humanitāros priekšmetus, nekur tālu nevarēs tikt. Ir jābūt izpratnei. Pirmajos gados pārstrukturēt savu domāšanu nebija viegli, bet tomēr izdevās, visas grūtības pārvarētas, un varu laimīgi dzīvot zinātnes dzīvē,» ar smaidu atceras Virgīnija, piebilstot, ka tagad, mācot RTU Inženierzinātņu vidusskolā, viņa stāsta skolēniem, ka ar fizmatu izglītību var strādāt ne vien zinātnē, bet darīt arī daudz ko citu – meklēt jebkuru vietu, kur šādas zināšanas ir pieprasītas. Tā var būt finanšu joma, dažādas iestādes, kur nepieciešams strukturēti, pamatoti domāt.
Par eksaktajām zinībām interese jārada jau bērnībā
«Man ir tā laime mācīt jauniešus, kuri jau apliecinājuši savu interesi par eksaktajām zinībām, bet, kad eju uz Jauno fiziķu skolu, noteikti ir svarīgi pastāstīt, ko dod šī izglītība, kā tas palīdz darba tirgū, kas ļaus nopelnīt. Stāstu, kādi ir tie dažādie veidi, kā var atrast savu karjeru ar šāda tipa izglītību, bet, runājot kopumā par dabas un eksaktajām zinātnēm, viss sākas ģimenēs, un, manuprāt, vecākiem ir nevis jāiedod bērnam telefons vai dators, bet vairāk ar viņu jārunā, jānorāda uz dažādām norisēm dabā, vismaz tā cenšos darīt ar savu meitiņu.
Trīs – četri gadi ir vecums, no kura sākt runāt, aizvest uz kādu pulciņu, bet arī paši mājās var piedāvāt Lego robotikas pamatus. Esam nopirkušas mikroskopu un skatāmies un cītīgi ar to darbojamies. Vai man izdosies viņu ieinteresēt par šīm lietām, to, protams, rādīs laiks,» saka Virgīnija. 23. aprīlī viņa brauks uz Ogres ģimnāziju kā eksperte vērtēt skolēnu projektu darbus un labprāt dalīsies savā pieredzē, mudinot jauniešus nebaidīties izvēlēties zinātnes ceļu. «Jā, sākotnēji ir grūti, bet tas ir gluži, kā spēlējot kādu komandas sporta veidu, – ir grūti skriet, bet tā aizrautība liek aizmirst par to, ka ir grūti. Arī mācoties eksaktās zinātnes, ir tik interesanti, ka grūtības aizmirstas,» smaida zinātniece, kura LU Cietvielu fizikas institūtā sāka strādāt, vēl mācoties 11. klasē – aizgājusi izmēģināt uzrakstīt savu zinātniski pētniecisko darbu un tā arī tur palikusi līdz pat maģistra grāda iegūšanai. Tad kādu brīdi pastrādājusi industrijā, uzņēmumā «Sidrabe», kas ražo lielas iekārtas pārklājuma veidošanai, bet sapratusi, ka tā brīvība un radošais gars, ko piedāvā zinātne, ir tas, kas viņai patīk.
Šobrīd Virgīnija ir vadošā pētniece Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijā. Kā jau liecina nosaukums, šie materiāli ir tie, kas spīd, izdala gaismu, mijiedarbojas. Iepriekš ļoti daudzi no zinātnieces darbiem bija veltīti luminiscējošajiem materiāliem, ko ar gaismu apspīdina un pēc tam naktī tie spīd. «Mēs raugāmies arī uz citiem materiāliem. Kopā ar kolēģi pētām ar gaismu apspīdinātu materiālu, uz kura vēlāk uzspiežot, tas izdala gaismu, un var izgatavot attiecīgi dažādus sensorus. Vēl mūsu kolēģi laboratorijā ar optiskām metodēm – gaismas spīdināšanu – uztveršanu ir uztaisījuši boju, ar ko iespējams monitorēt ūdens kvalitāti pie krasta. Tad ir elektroluminiscence, kur materiāli spīd, ja tiem pievieno elektrību. Var gatavot skaistus lokanus paneļus,» ar aizrautību stāsta zinātniece, piebilstot, ka savukārt viņas projekts, ar ko šobrīd nodarbojas, ir darbs ar polimēru, kurā ievieto sudrabu vai kādas citas nano daļiņas, kas absorbējot gaismu silst un attiecīgi, piemēram, polimērs saritinātā veidā, tam uzspīdinot gaismu, atgriežas sākotnējā formā. «To varētu izmantot kādos mikro robotos, kur, piemēram, nav iespējams pievadīt robota rociņai elektrību, bet attiecīgi satveršanas funkciju varētu īstenot, uzspīdinot gaismu, un robots savelk rociņu,» skaidro vadošā pētniece.
Zinātne piedāvā brīvību un radošumu
Jautāta, kas visvairāk piesaista zinātnieces darbā, Virgīnija atzīst, ka tā pirmām kārtām ir rīcības brīvība un radošums. Visu laiku vajag pašam sevi motivēt un izdomāt, ko pētīt. Nav neviena galvenā, kurš pateiktu, ko darīt, it īpaši, nonākot līdz doktora grādam un ieņemot vadošā pētnieka amatu. «Pašam jādomā, kāds būs nākamais pētījumu temats. Protams, bieži gadās, ka mēģini kādu lietu izpētīt, bet tas nekur neaizved. Vai arī gadās, ka piedāvāju kādu projekta ideju Eiropas Savienībai vai Latvijas Zinātnes padomei un viņi noraida, tas liek pārdomāt dzīvi, tomēr šis darbs ir ļoti aizraujošs. Zinātniekam par savu darbu ir arī jāstāsta, un attiecīgi var braukt uz dažādām konferencēm, tikties ar citiem zinātniekiem, pārrunāt, ko vēl var izpētīt. Kā jau minēju, šajā rožu dārzā neliels ērkšķītis varbūt ir tas, ka pašam sevi visu laiku jāmotivē. Apkārtējo pozitīvais vērtējums palīdz noturēt motivāciju vajadzīgajā līmenī,» saka Virgīnija, piebilstot, ka zinātnieka darbs nav tikai teorētisks, tam ir arī praktisks pielietojums. Tiek meklēti sadarbības partneri – dažādi uzņēmumi un pētītas tēmas, kas viņiem var būt noderīgas. Zinātniece atzīst, ka faktiski tie arī ir ikdienas mērķi – pētīt nevis lietas, kas varbūt būs noderīgas tikai pēc simts gadiem, bet lai pētījums sasniedz cilvēkus pietiekami tuvā laikā, lai pētījumi ir izmantojami, lai pētījumā attīstītās tehnoloģijas, ko kāds var pielietot dzīvē, savos produktos. «Tieši to arī piedāvā Cietvielu fizikas institūts. Arī daļa no Eiropas projektiem ir tieši praktiskās ievirzes pētījumi. Pēdējais, ko iesniedzām, vēlējāmies kopā ar uzņēmumu pētīt pretaizsvīšanas pārklājumus stikliem. Šoreiz projektu neapstiprināja, bet gan jau kādā citā reizē to novērtēs,» ikdienas darba niansēs dalās Virgīnija, kura brīvajā laikā atpūšas no zinātnes, svētdienās draugu lokā uzspēlējot futbolu. Tiesa gan, brīvā laika ir pavisam maz. Virgīnija atzīst, ka darbā bieži vien eksperimenti notiek tumšā telpā un mājās sanāk doties, kad saule jau sāk rietēt, tāpēc viņa cenšas izmantot katru iespēju pabūt kopā ar meitu. Abām patīk būt pie dabas, piemēram, pasēdēt Daugavas krastā un noraudzīties upes plūdumā.
Jautāta, kur sevi redz pēc gadiem 20, Virgīnija teic, ka viņas sapnis ir kādā brīdī no Rīgas pazust un tad tiešām varētu dzīvot Lielvārdē un darboties skolās. «Varbūt tas ir tas, ko vēlos, bet līdz tam vēl tālu. Ja situācija ļaus, Rīgas trauksmaino dzīvi varētu nomainīt pret dzīvi mazpilsētā. Šobrīd darba ir ļoti daudz un dzīve skrejoša – starp darbu laboratorijā, ar studentiem, jauniešiem. Man īstenībā gribētos strādāt tā, lai jaunieši, ko mācu, varētu ņemt mani par piemēru.
Tas būtu lieliski, ja es savus mācāmos jauniešus varētu iedvesmot kļūt par zinātniekiem vai kādas eksaktās jomas pārstāvjiem un ja man tajā būtu kāds nopelns,» smaidot saka Virgīnija Vītola.
