Jaunā zinātniece Daina Eglīte-Antona studē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātē Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes doktorantūras otrajā kursā un pēta fermentētus zaļos griķus. Paralēli doktorantūras studijām, jaunā zinātniece vada ģimenes uzņēmumu “Labas saknes”, kas rada un ražo jaunus pārtikas produktus no pārstrādātiem dārzeņiem, augļiem un ogām. Daina strādā arī Valmieras tehnikumā par pārtikas un dzērienu tehnologu, vada meistarklases par produktu fermentēšanu un konfekšu gatavošanu no žāvētiem augļiem un burkāniem. Sarunā ar zinātnes komunikācijas portālu researchLatvia D. Eglīte-Antona dalās ne tikai ar savu pieredzi un sasniegumiem, bet iedvesmo arī jaunos pētniekus un studentus atrast savu īsto aicinājumu zinātnē.
Ko Tu patlaban pēti?
Es studēju Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātē Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātē. Mana doktora tēma īsajā variantā ir zaļo griķu fermentēšana. Pētījuma pirmais posms ir fermentēšana, izmantojot mono mikroorganismus, kurā pētu izejvielu fermentācijas potenciālu, mikroorganismu dzīvotspēju un producēto metabolītu sastāvu, kas rodas fermentēšanas procesā. Tālāk analizēju un meklēju piemērotākās mikroorganismu kombinācijas, izvērtējot probiotiku dzīvotspēju fermentētos substrātos, lai varētu iegūt maksimāli daudz vērtīgās uzturvielas no griķiem.
Foto: No personīgā arhīva. D.Eglīte-Antona studiju procesā.
Pastāsti par savu fermentēto burkānu sulu.
Tā man bija maģistra darba tēma. Es izstrādāju tehnoloģisko procesu, kā iegūt fermentētu burkānu sulu. Svaigi spiestai burkānu sulai nepieciešama termiskā apstrāde pirms fermentācijas procesa uzsākšanas. Fermentācija notiek kontrolētos apstākļos ar vienu mono mikro organismu - Lactobacillus plantarum. Rezultātā es ieguvu sulu, kas vieglāk uzsūcas cilvēka organismā nekā svaiga sula. Tā satur mazāk ogļhidrātu, ir ar lielāku karotinoīdu daudzumu nekā svaigi spiestā sulā. Kas ir ne mazāk svarīgi, sulai ir daudz garāks derīguma termiņš. Tātad svaigu sulu ieteicams patērēt aptuveni divu dienu laikā, uzglabājot aukstumā, t.i., ledusskapja temperatūrā, bet fermentētu burkānu sulu var uzglabāt līdz pat 45 dienām bez jebkādas termiskās pēcapstrādes.
Kādi Tev ir tālākie plāni attiecībā uz fermentēto burkānu sulu?
Savu burkānu sulu es vairs pati tirgot nevaru, jo receptūra ir pārdota Latvijas uzņēmumam. Uzņēmums patlaban veic visus priekšdarbus, lai varētu pielāgot sava uzņēmuma telpas fermentētās burkānu sulas ražošanas uzsākšanai Latvijā. Tas ir ļoti skaists brīdis, kad izauklētu receptūru var pārdot lielam uzņēmumam, kas to laiž tautās un aizved pasaulē. Tavs produkts dzīvo! Tas varētu būt līdzīgi kā bērnu palaist pasaulē. Produkts, ko esi izauklējis laboratorijā, pārbaudījis petri platītē, izanalizējis, saproti, kā tas strādā un esi atradis īsto metodi, kā saražot un pēc tam mērogot tādā lielā apjomā. Tas man liekas ir katra tehnologa sapnis. Ja tur klāt vēl nāk zinātne un tos abus var savienot, tad man liekas, ka tā ir izcila kombinācija.
Foto: No personīgā arhīva.
Kā Tev šķiet, cik viegli vai grūti ir zinātniekam un uzņēmējam sadarboties Latvijā?
Man ir zināmi daži veiksmīgi piemēri, bet vairāk es zinu ne tik veiksmīgus. Manuprāt, zinātnieki un uzņēmēji runā citās valodās. It kā latviski, bet ar citiem burtiem. Uzņēmējs parasti skatās no mārketinga viedokļa, savukārt zinātnieks skatās no produkta viedokļa jeb kā labāk un pareizāk produktam. Mārketingam ir mazliet citas prasības.
Es zinu arī veiksmīgus uzņēmumus Latvijā, kas, gribētos teikt to vārdu, izauklē savā uzņēmumā, rada apstākļus tehnologam būt zinātnes pasaulē, studēt doktorantūrā. Šī ir laba iespēja tikt pie lielāka finansējuma, jo, ja uzņēmumā ir savs zinātnieks, tad nevajag pirkt kompetenci ārpus uzņēmuma telpām. Man liekas, ka tā ir ļoti gudra investīcija, ko varētu mācīties vairāki ražošanas uzņēmumi. Investēt savā darbiniekā un radīt viņam to ilgtspējo sajūtu vietā, kur viņš ir. Manuprāt, tas ir abpusējs ieguvums gan darbiniekam, gan arī uzņēmējam.
Vispār arī valsts ekonomika būtu tikai ieguvēja, ja doktorantiem iedotu konkrētas pētniecības tēmas. Mums nav, kā, piemēram, Itālijā, kad valsts iedod tēmu maģistrantiem un doktorantiem jeb veic valsts pasūtījumu. Studenti var izvēlēties kādu no tēmām un tad tajā virzienā pētīt, analizēt. Itālijā maģistrantus piesaista doktoriem, lai palīdzētu veikt kādu no produkta prototipēšanas un analizēšanas posmiem. Pie mums lielākoties pastāv kaut kāda brīvā griba starp studentiem, jo viņi nāk ar savām idejām un tēmām. Šajā gadījumā ir labi, ja uzņēmējs ir izauklējis to tēmu un viņš zina, kas ir aktualitāte. Man liekas, ka tā ir liela vērtība, ja zina kam tieši to tēmu vajag, ko vajag izpētīt, kā vajag izpētīt, ko radīt un kā to visu var savienot, lai rezultātā komercializētu. Tā ir ļoti laba prakse. Ar uzsvaru, ka doktorants ir piesaistīts uzņēmumam un zinātne jau dzīvo ražošanas procesā. Ar šādu hiperfokusu var izpētīt ļoti dziļi, plaši un konkurētspējīgi pasaules vajadzībām.
Kā Tu ar ģimeni nokļuvāt pie idejas par savu uzņēmumu?
Es daudz par to esmu domāju, kur tieši bija tas pirmais klikšķis. Man ļoti nepatīk izmest pārtiku. Es nevaru sakaltušu maizi izmest atkritumos. Esot veikalā vai atverot ledusskapi, ļoti piedomāju, kas ar ko kombinējas. Tas ir tas pirmais fakts. Otrais - mums ģimenē ļoti garšo burkānu sula. Kad izspiežam sulu, paliek pāri izspiedas. Cēsīs brūnā atkritumu tvertne, kas paredzēta pārtikas atlikumiem, ir tikai pāris mēnešus. Ja nav mazdārziņa, tad burkānu sulas izspiedas izmet kopējos atkritumos, tā audzējot milzu atkritumu kalnu. Man tā sajūta bija, ka sula visiem garšo, jo ir salda un satur daudz ogļhidrātus. Bet ogļhidrāti mums kā reiz ir jādozē vai jālieto uzturā mazāk. Savukārt burkānu sulas izspiedās ir šķiedrvielas, kas gandrīz ikvienam trūkst. Tas laikam bija tas klikšķis. Neizmetām ārā un sapratām, ka vajag vēl kaut ko izdomāt bez kēksiņiem un burkānmaizēm. Sākotnējā ideja bija no burkānu izspiedām uztaisīt brokastu sausmaizītes. Pirmās uzražojām. Tajā laikā vidējais dēls bija pavisam mazs un apmeklēja mazuļu rotaļu grupu. Aiznesām uz grupiņu un izdalījām mammām, lai nogaršo un pēc tam sniedz atgriezenisko saiti. Redzot, ka mammas ņēma ārā sausmaizītes no paciņas un bērniem nedeva veselā veidā, bet lauza mazākos gabaliņos, mēs sapratām, ka šis formāts nestrādās. Uzreiz sākām ražot mazus kvadrātiņus, ko nosaucām par čipsiem. Cilvēki pateica priekšā. Pēc tam sākām ražot salmiņus, jo zinātniski ir pierādīts, ka viss, kas ir ar noapaļotiem stūriem, pasaulē tirgojas labāk. Mēs arī savā praksē apstiprinājām šo zinātnisko spriedumu. Salmiņi tiešām tirgojas labāk nekā kvadrātiņi.
Foto: no personīgā arhīva. Daina Eglīte-Antona ar ģimeni.
Tev ir savs uzņēmums Cēsīs, Tu strādā Valmierā, Tu studē doktorantūrā Jelgavā. Tavā ģimenē aug trīs dēli. Kā Tu to visu paspēj 24 stundās?
Man laikam diennaktī ir vairāk stundas nekā citiem. Smejas. Man droši vien ir paveicies, ka ir patstāvīgi bērni un vīrs daudz iesaistās. Viņi ir spiesti būs patstāvīgi un ātrāk pieaugt. Mazpilsētā to ir viegālk īstenot, piemēram, bērni lielākoties paši nokļūst uz pulciņiem ar kājām vai velosipēdiem. Manuprāt, kad cilvēks dara, to, kas viņam ir jādara un kas viņam pa īstam patīk, tad tās darbības sfēras viena otru papildina vai pārklājas. Man liekas, ka tur, kur es esmu, tās tēmas viena otru papildina un to visu ir iespējams savienot. Viena otru attīsta.
Mani bērni ir dzīvojuši līdz dažādos projektos. Vidējam dēlam bija divi gadi, kad mēs Latvijā taisījām veselīgo Nutella versiju – šokolādes krēmu. Tai laikā viņš man rāpoja līdzi ražotnē, kāpa un dzīvoja pa spaiņiem, piedalījās procesā. Es nezinu, ko dēli dzīvē darīs, bet viņiem ir tik organiski būt šajā vidē. Mums bija kuriozs. Kad sākās karš, tad tā pirmā sajūta, kas jādara, bija uztaisīt visiem pases. Mēs vedām dēlus fotografēties no rīta pirms dārziņa. Kad iegājām grupiņā, vidējam dēlam audzinātāja jautāja, kur viņš ir bijis. Dēls to vārdu pase bija dzirdējis tikai vienreiz, un viņš saka: “Es taisīju pavadzīmi!”. Tātad, ja ir dokuments, tā noteikti ir pavadzīme, nevis pase.
Mēs varētu parunāt pēc gadiem divdesmit par to, ko viņi darīs un vai tas ietekmē bērnus, vai nē. Katrs ir pilnīgi savādāks. Pagaidām nezinu, vai kādam ļoti interesē pārtika. Lielajam dēlam ļoti labi sanāk tirgoties, stāstīt par produktu, cienāt, būt pārdošanas vidē. Viņam tas sanāk ļoti harmoniski un organiski.
Kad nodibinājām uzņēmumu Labas saknes 2018.gadā, sākām piedalīties tirdziņos. Viens no pirmajiem tirdziņiem bija rudenī, uz kuru lielais dēls bija līdz. Ārā bija vēss, diena gara, dēlam sala kājas, gribējās ēst un visu pārējo, ko vien gribas. Tirdziņā viņš saprata, cik daudz ir jāstāsta un cik daudz cilvēki grib zināt par jaunu un vēl nezināmu produktu. Tas nav tā, kā ieiet lielveikalā un piepirkt pilnus ratus. Pirmdienas rītā viņš parasti prasīja naudiņu nedēļai - kādam saldumam. Tas bija pirmais rīts, kad viņš neprasīja naudu. Es pārsteigta viņam jautāju, vai nevajadzēs? Uz ko dēls atbildēja: “Bet tu zini, cik grūti bija nopelnīt sestdienā? Kā es tagad iztērēšu?”.
Foto: No personīgā arhīva. D.Eglīte-Antona LBTU maģistrantūras izlaidumā.
Noslēgumā. Kādi ir Tavi ceļa vārdi tiem studentiem, kuri plāno studēt doktorantūrā?
Pirmkārt, man gribas, lai katrs dara to, kāpēc viņš ir atsūtīts uz šīs zemes. Es novēlu atrast un veltīt vislielāko uzmanību un laiku, lai saprastu savu uzdevumu un to, ko es te daru. Ja ej zinātnē, tad spēt sadzirdēt, kur tava sirds pukst visvairāk.
Otrkārt, man ļoti gribētos, lai mums būtu lepnums par savu izcelsmi un produktiem. Mēs par maz pētām lokālos produktus. Piemēram, 32 dažādi zinātnieki visā pasaulē ar savām darba grupām un finansējumu ir pētījuši kimči. Ja gribas pretī apskatīties pētījumus par skābiem kāpostiem, tad to gandrīz nav. Tas pats ir arī ar griķiem un ogām, kas izaug Latvijā. Būtu labi pievērsties lokāliem produktiem un lepoties nevis izcelt svešzemju produktus. Paņemt to, kas mums aug, kas mums ir pieejams. Tas ir svarīgi visādā ziņā gan cilvēkiem, kas te aug un dzīvo, gan plašākai pasaulei stāstīt. Konferencēs var iepazīstināt ar to, kas ir mazāk zināms, un zinātne pasaulē izved Latviju, ne tikai vienu zinātnieku.
---
Par rakstu sēriju "Latvijas zinātnieku pieredzes stāsti"
Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas platformas “researchLatvia” veidots ieskats Latvijas pētnieku darba gaitās, veicinot dziļāku izpratni par zinātnes lomu sabiedrībā un radot dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību.
Šie stāsti aicina gan esošos un topošos pētniekus, gan sabiedrību kopumā iepazīt Latvijas zinātnes sasniegumus, kā arī smelties iedvesmu un motivāciju no to personību pieredzēm, kuri savu karjeru saistījuši ar zinātnisko darbību. Intervijas tiek realizētas projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.