Mikroplastmasas piesārņojums ir viena no lielākajām vides problēmām, kas kļūst arvien nopietnāka visā pasaulē. Šīs mazās plastmasas daļiņas nonāk mūsu ekosistēmās, iznīcinot dzīvotņu kvalitāti un apdraudot gan dzīvniekus, gan cilvēkus.
Maza, bet bīstama
Mikroplastmasa ir kļuvusi par nopietnu problēmu, tāpēc zinātnieki visā pasaulē to pēta, mēģina izmērīt šī piesārņojuma apjomu un ietekmi uz cilvēku, taču tas nav vienkārši. "Vārds "mikroplastmasa" jau pats par sevi nozīmē, ka runa ir par ļoti maziem objektiem, pat nano izmēriem," skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadošais pētnieks, medicīnas doktors, profesors Ivars Vanadziņš. Priekšmeti, kas izgatavoti no plastmasas, ir mums visapkārt, un laika gaitā tie nolietojas, nodilst, tādējādi izdalot mikroplastmasu, kura kaut kur nonāk – tā ir gaisā, to uzņemam caur ādu, tā nokļūst uz lūpām, mēs to norijam, iedzeram kopā ar ūdeni. "Visvairāk mikroplastmasas ieelpojam. Ieelpojot stundā 10 līdz 15 kubikmetru gaisa, katrā kubikmetrā varētu būt 50 mikrogramu plastmasas. Lielās daļiņas aizķeras degunā, rīklē – tās mēs izklepojam vai izšķaudām, bet, jo sīkāka ir šī daļiņa, jo dziļāk tā nokļūst. Pavisam sīkās daļiņas šūnu līmenī tiek ļoti dziļi, piemēram, plaušu alveolā. Diezgan pamatotas ir bažas, ka plastmasa nekad no turienes vairs neizkļūs. Mikroplastmasu apēdam – tā ir ūdenī, pārtikas produktos. Trešais veids, kā tā tiek mūsu organismos – mēs to uzņemam caur ādu, mikrobrūcītēm tajā skaitā. Mazās plastmasas daļiņas šādi aizmigrē pa asinsriti, un tā iznēsā šos svešķermeņus uz smadzenēm, un orgāni, kas attīra asinis, tās filtrējot – uz aknām un nierēm," stāsta profesors. Par laimi, daļu piesārņojuma no zarnu trakta izvadām, bet sīkās daļiņas uzsūcas vai nonāk zarnu epitēlijšūnās.
"Tiek lēsts, ka gada laikā, apēdot un ieelpojot, mēs uzņemam plastmasu apmēram kredītkartes lielumā. Cik izvadām un cik uzkrājas, gan nav līdz galam skaidrs," secina I. Vanadziņš.
Šīs plastmasas daļiņas ir arī potenciāli bīstamas gan pašas par sevi, gan tāpēc, ka tās mēdz savākt un transportēt kaitīgas ķīmiskās vielas, piemēram, smagos metālus. Plastmasas piesārņojums organismā var izraisīt hormonālas izmaiņas un citas veselības problēmas.
Atrodama teju visur
Pēdējo 50 gadu laikā uz planētas ir uzkrājies tik tiešām ļoti daudz plastmasas.
Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHI) mikroplastmasas laboratorijā darba procesi, pārbaudot mikroplastmasas koncentrāciju dažādos objektos, tajā skaitā ūdeņos (notekūdeņos, jūras un saldūdens ūdeņos, arī dzeramajā ūdenī), notiek ar vislielāko rūpību. Telpa ir slēgta, gaisa apmaiņa notiek ar ventilācijas palīdzību. Reizi dienā tiek veikta mitrā uzkopšana. Pētījumu maksimālai precizitātei ir svarīgi, lai ne tikai priekšmeti būtu tīri, bet arī gaiss, tādēļ speciālā sistēmā tas tiek filtrēts. Arī darbinieku apģērbam jābūt no kokvilnas, lai, cik iespējams, izvairītos no mikroplastmasas daļiņu iekļūšanas paraugos.
"Te notiek paraugu pirmais apstrādes posms – tie tiek atvesti, sašķiroti, un tad atkarībā no tā, kādas metodes tiks izmantotas turpmākajos pētījumos, ar dažādu veidu reakcijām – gan ķīmiskām, gan mehāniskām – mēs nodalām plastmasu no citiem materiāliem," stāsta LHI vadošā pētniece, Jūras monitoringa nodaļas mikroplastmasas laboratorijas vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Vienā no pētījumiem pierādīts, ka plastmasa nogulumos migrē uz leju. "Šeit esam paņēmuši paraugus no vairākus metrus dziļa urbuma, lai saprastu, cik tālu plastmasa migrē lejup – vai mēs runājam par gadu simtiem vai pat tūkstošiem ilgi tapušiem slāņiem, kuros plastmasai iespējams iekļūt." Mikroplastmasas klātbūtni laboratorijā pēta ne tikai ūdeņu paraugos – tā tiek noteikta arī pludmales smiltīs, ir pētīti paraugi no zivju gremošanas sistēmas, pat no vilku organismiem sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava, kā arī notekūdeņu dūņās. Attiecīgi sagatavotas, dūņas iespējams izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā, taču tādā veidā tiek pārnests arī mikroplastmasas piesārņojums, tādēļ ir svarīgi zināt, cik dziļi augsnē tā spēj šādi nokļūt.
Pasaules līmeņa pētījumi
Kad paraugi ir attīrīti, tie tiek analizēti. Izmantotās metodes un tehnoloģijas ir dažādas – no izpētes mikroskopā līdz jaunāko tehnoloģiju pielietošanai.
LHI mikroplastmasas laboratorija īsteno arī starptautiskus projektus un sadarbojas ar citām valstīm, piemēram, Poliju, Čehiju, Dāniju, Grieķiju u. c. Pie mums tiek pētīti arī paraugi no Islandes – viņiem šādas laboratorijas nav.
"Mūsu prieks un lepnums – jo šī ir vienīgā ierīce šobrīd Baltijas valstīs, tuvākās ir Polijā un Somijā – ir tiešā lāzera infrasarkanais spektrometrs ķīmisko spektra analīžu veikšanai. Te jau viss notiek pilnībā automatizēti, mums atliek tikai uzfiltrēt uz zelta vai alumīnija filtriem paraugu, kurš pēc tam tiek ievietots ierīcē. Šādi varam noteikt sīkas mikroplastmasas daļiņas, kuras ir dažu mikrometru izmērā," atklāj laboratorijas vadītāja. Ar spektrometru iespējams noteikt gan mikroplastmasas koncentrāciju, gan plastmasas veidu un aptuveno vecumu – noteikt pēdējo gan esot sarežģītāk.
"Smiltīs reizēm atrodam mikroplastmasas paraugus, kurus analizējot nonākam pie secinājuma, ka tā nav mikroplastmasa, kas radusies šajā reģionā. Tas pierāda mikroplastmasas piesārņojuma globālo raksturu – tā neuzkrājas savā izcelsmes vietā, bet sastopama arī, piemēram, pludmalēs, kur nav nekādu infrastruktūras objektu, kur nedzīvo cilvēki, kur nav tūrisma industrijas. Mikroplastmasa ar straumēm var tikt atnesta pie mums, lai gan paši neesam piedalījušies šī piesārņojuma veidošanā," teic I. Dimante-Deimantoviča.
Ieradumi, kas piesārņo
Visvienkāršākais ir ierobežot savu patēriņu un iespēju robežās izvēlēties sadzīves priekšmetus no dabiskiem materiāliem bez plastmasas iepakojuma.
Viens no lielākajiem piesārņotājiem ir tā saucamā ātrā mode – milzīga rūpniecības nozare, kas ik gadu rada miljoniem tonnu apģērba. Tas bieži vien ir izgatavots no sintētiskiem materiāliem, piemēram, poliesteriem, kas savukārt ir plastmasas atvasinājumi. Šie materiāli nav tikai nebioloģiski noārdāmi, tie arī veicina mikroplastmasas izdalīšanos apkārtējā vidē, jo, mazgājot šādu apģērbu, no tā tiek izdalītas sīkas mikrošķiedras. Viens no pētījumiem, ko veica Latvijas sociālais uzņēmums Swin Be, kurš ražo peldkostīmus no pārstrādātiem materiāliem, atklāja, ka pirmā mazgāšana ir visbīstamākā attiecībā uz mikroplastmasas daļiņu izdalīšanos. Tas nozīmē, ka, jau vienreiz mazgājot apģērbu, tiek atbrīvots desmitiem tūkstošu mikrošķiedru, kas nonāk kanalizācijā un no turienes – ekosistēmā. Ņemot vērā, ka ikviens cilvēks pasaulē veic vismaz vienu mazgāšanas ciklu ar sintētisko apģērbu, katru dienu tiek radīts miljoniem tonnu mikroplastmasas.
"Ir svarīgi rast risinājumus, kā savākt un samazināt mikroplastmasas daudzumu, ko mēs izdalām mazgāšanas procesā. Kā piemērs tam varētu kalpot dažādi filtri un īpaši mazgāšanas maisiņi, kas palīdzēs savākt mikrošķiedras pirms to nonākšanas ūdensapgādes sistēmā," norāda I. Dimante-Deimantoviča.
Nākotnē varētu parādīties arī jauni tehnoloģiskie risinājumi, piemēram, baktērijas, kas spēj pārstrādāt mikroplastmasu, vai arī jauni materiāli, kas būs vieglāk noārdāmi dabiskajā vidē. Šie risinājumi varētu būt visefektīvākie, lai novērstu mikroplastmasas piesārņojuma palielināšanos.
Šķirot un pārstrādāt
Tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijā jāstiprina sabiedrības apziņa par atbildīgu plastmasas izmantošanu, izvērtējot tās nepieciešamību katrā konkrētajā situācijā. Pārstrāde, jaunie materiāli un plastmasas alternatīvas ir svarīgi, lai samazinātu piesārņojumu. Būtiski ir arī atbildīgi šķirot atkritumus.
Zinātnieki, pētot mikroplastmasas daļiņas, kas nonāk cilvēku organismos, atklājuši, ka tās satur lielākoties polistirēnu, ko izmanto iepakojuma ražošanā, un polietilēnu, ko pielieto dažādos mājsaimniecības produktos, sākot no pārtikas plēves, kurā mēdzam ietīt ēdienu uzglabāšanai gan mājās, gan veikalā, un beidzot ar pudelēm. Šīs mikroplastmasas daļiņas veidojas gan no plastmasas atkritumiem, kuri nokļūst dabā, gan iepakojuma, kas ir saskarē ar ēdienu.
Kaut arī atkritumu šķirošana Latvijā ir visiem pieejama un pat obligāta, joprojām daudzi iedzīvotāji tajā piedalās pavirši vai nepareizi un daudz plastmasas atkritumu nonāk arī dabā. Taču, jo vairāk tiks sašķirots un pārstrādāts, jo mazāki būs vides piesārņojuma riski.
"Pats galvenais tomēr ir saprātīgi pārskatīt savu patēriņu – pirkt tikai to, kas patiešām ir nepieciešams, un izvērtēt ne tikai produkta cenu un vajadzību pēc tā, bet arī iepakojumu, priekšroku dodot tādam iepakojumam, kas ir pārstrādājams vai arī droši vairākkārt izmantojams," uzsver SIA Zaļais centrs projektu vadītāja Žanna Lampicka.
Kamēr mēs turpinām iegādāties preces, kas iesaiņotas vairākos iepakojuma slāņos vai nepārstrādājamā iepakojumā, ražotāji turpinās tos ražot, bet importētāji – ievest. Taču, ja mēs mainīsim savus patēriņa paradumus un sāksim izvēlēties preces ar minimālu un videi draudzīgu iepakojumu, ražotāji un importētāji pielāgosies šīm prasībām. Mūsu izvēle šodien veido ilgtspējīgāku nākotni.
