Ph. D. Miķelis Kirpļuks, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks
Ķīmijas inženieris galu galā ir tik vien kā pārāk kvalificēts santehniķis.
Ķīmijas tehnologa Miķeļa Kirpļuka zinātniskās intereses saistās ar inovatīvu polimēru izstrādi un to ieguvi no atjaunojamām un pārstrādājamām izejvielām, naftas pārstrādes produktus aizstājot ar videi draudzīgākām alternatīvām. Viņš veiksmīgi piesaistījis vairākus Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) un Eiropas pētniecības telpas tīklu (ERA-Net) projektus.
Loģika, skaidra lietu kārtība un vienlaikus arī rīcības brīvība likt lietā radošo domāšanu ir raksturvērtības, kas Miķeli Kirpļuku piesaistīja ķīmijas tehnologa arodam. Šobrīd jaunais zinātnieks LVKĶI polimēru laboratorijā strādā ar poliuretāna putu materiāliem un pēta, kā palielināt atjaunojamo izejvielu daudzumu to ražošanā, saglabājot komerciālā izdevīguma principus. Poliuretāna putas ir galvenais siltumizolācijas materiāls būvniecībā, cauruļvadu izolācijā un elektroiekārtu, piemēram, ledusskapju, ražošanā. LVKĶI zinātnieki pēta arī poliuretāna izmantojuma iespējas kosmosa tehnoloģijās – siltumizolācijai kriogēnajās temperatūrās, piemēram, kosmosa raķešu sašķidrināto gāzu degvielas tvertnēs.
Šobrīd Miķelis laboratorijā cenšas attīstīt jaunu pētniecības virzienu – radīt jaunus, videi draudzīgākus siltumizolācijas materiālus, kuriem piemistu cietā poliuretāna putu īpašības, taču tie būtu radīti no pilnībā atjaunojamām izejvielām un resursiem, kas pieejami arī Latvijā. Kā inovatīvo materiālu izejvielas laboratorijā tiek pētītas augu eļļas, pārstrādāta PET plastmasa un viens no celulozes ražošanas blakusproduktiem – taleļļa. Šis darbs ir vērtīga artava aprites ekonomikas principu iedzīvināšanā, piemēram, papīra ražošanā no koksnes iespējams iegūt tikai apmēram 30% celulozes, savukārt liela daļa pārējo blakusproduktu iet zudībā.
Miķelis ir pārliecināts, ka zinātnei vienmēr jāiet ciešā kopsolī ar ražošanu un zinātniekiem jānāk talkā ražotājiem, meklējot balansu starp ekonomisko izdevīgumu un videi draudzīgiem risinājumiem. Kā kuriozu piemēru pats savā darbā Miķelis min pētījumu par nanocelulozes izmantošanas potenciālu poliuretāna putu ražošanā – lai gan celulozes nanošķiedras uzlabo materiāla īpašības par apmēram 30%, kilograms nanošķiedru maksā apmēram 15 000 eiro, kas tās padara nederīgas lieltonnāžas produktu ražošanā.
Savām zināšanām ķīmijā Miķelis radis vērtīgu pielietojumu arī Zemessardzē, kur dienē paralēli zinātnieka darbam. Viņa pārstāvētās rotas kompetencē ir aizsardzība no masveida iznīcināšanas ieročiem, tostarp ķīmiskajiem. Tur Miķelis gan konsultē un izstrādā prognozes dažādu ķīmisko uzbrukumu gadījumiem, gan monitorē un analizē paaugstinātas bīstamības objektus. Tāpat ar Miķeļa līdzdalību Zemessardzē top scenāriji un instruktāžas glābšanas dienestu darbam “X stundā”, arī ķīmisku noplūžu gadījumos.
Zinātnieka pamatuzdevums, kā uzskata Miķelis, ir radīt jaunas zināšanas, taču, kad tas noticis, vienlīdz svarīgi ir tās nodot tālāk. Iespējams, šis ir būtisks iemesls, kādēļ Miķelis ir viens no institūta ražīgākajiem zinātnisko publikāciju autoriem. Miķeļa vadībā sava promocijas darba aizstāvēšanai šogad gatavojas arī viņa pirmais doktora grāda kandidāts.
Projekts "Zinātne Latvijai 2024" tiek realizēts ERAF projekta “Integrētie nacionālā līmeņa pasākumi Latvijas pētniecības un attīstības interešu pārstāvības stiprināšanai Eiropas pētniecības telpā”, Nr. 1.1.1.5/17/I/002, ietvaros.
