Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta vadošā pētniece, RTU Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe profesore Dagnija Loča jaunībā nebūt negribēja būt zinātniece. Viņa bija nolēmusi kļūt par žurnālisti, taču iestājeksāmenu laikā viņa nevarēja būt Rīgā. Šī iemesla dēļ viņa izvēlējās studēt materiālzinātni un tagad bauda sava darba augļus.
D. Loča bija pilnīgi pārliecināta, ka būs pētnieciskā žurnāliste, tāpēc viņa mācījās speciālajos sagatavošanās kursos. Draudzene viņu uzaicināja uz mēnesi ciemos pie sevis uz Vāciju – tieši iestājeksāmenu laikā. Nevēloties laist garām izdevību doties ceļojumā, D. Loča sāka meklēt, kurās programmās iestājeksāmenus iespējams nokārtot agrāk.
Viņu ieinteresēja materiālzinātnes. Pusgadu viņa cītīgi mācījās fiziku un ķīmiju, veiksmīgi izturēja iestājeksāmenus RTU Ķīmijas fakultātē un rudenī sāka studēt materiālzinātni. Lai gan bakalaura studijās D. Ločai vēl līdz galam nebija skaidrs, vai materiālzinātne ir viņas īstais ceļš, apmaiņas programmā Vācijā redzētās modernās laboratorijas parādīja, ka šī ir ļoti interesanta nozare, kur turpināt studijas. “Dzīvē visu nevar paredzēt,” tagad secina D. Loča.
Izvēlas attīstīt zinātni Latvijā
D. Loča ar savu vīru Jāni Loču pirms vairākiem gadiem domāja doties strādāt uz Austrāliju, bet tomēr izlēma palikt Latvijā.
“Te ir mūsu mājas un viss, kas mums patīk. Tāpēc mēs nolēmām savu zinātnes karjeru veidot Latvijā. Es nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi – no tā, ka mēs neaizbraucām, mums nav bijis mazāk iespēju,” viņa norāda.
Ja viņi abi būtu aizbraukuši, pēc vairākiem gadiem atgriežoties būtu grūtāk sākt visu no nulles un veidot kontaktu tīklu. Taču D. Loča teic, ka arī šāds scenārijs ir iespējams. Piemēram, viņas kolēģis Kristaps Kļaviņš aizstāvēja disertāciju Austrijā, 10 gadus strādāja ārzemēs, bet nesen ar Marijas Kirī grantu atgriezās un veiksmīgi turpina karjeru Latvijā.
Gatavojas savām un citu vecumdienām
Cilvēki noveco, un arī D. Ločai ik pa laikam kaut kas iesāpas – te mugura, te celis. Viņa cer dzīvot līdz simt gadu vecumam, tāpēc stādā pie tā, lai radītu tādus biomateriālus, kas kādudien palīdzēs sadziedēt kaulus.
“Es mēģinu izveidot biomateriālus, kas palīdzēs novērst osteoporozi un izārstēt kaulu vēzi,” stāsta D. Loča.
Šādu materiālu radīšana ir ilgs process. Vispirms tie ir jāizdomā un jāizstrādā, pēc tam seko dažādas pārbaudes un sarežģīta sertifikācija. “Vispirms ir nepieciešams pierādīt šos materiālus zinātniski, pēc tam – komercializēt. Mēs strādājam pie tā, lai kādudien varētu pārdot licenci materiāla izmantošanai vai veidot savu jaunuzņēmumu. Ceru, ka savos 60 gados es varēšu sēdēt uz balkona, dzert vīnu un priecāties par to, ka kaut kur pasaulē manis radītie materiāli palīdz cilvēkiem,” saka D. Loča.
Viņai pieder patenti tehnoloģijām, kā veidot porainus biomateriālus un kā iegūt blīvu keramisku materiālu, neizmantojot augstu temperatūru. Trešais patents šobrīd ir apstiprināšanas stadijā, un šī tehnoloģija ir paredzēta, lai izveidotu injicējamus kalcija fosfātu kaulu materiālus, kas veicinātu pacienta dabīgo kaulu atjaunošanos.
No olām var tapt implanti
Lai radītu sintētisko kaulu, ne vienmēr ir nepieciešamas sintētiskas izejvielas. Ir iespējams izmantot arī dabīgus materiālus, kurus uzskata par atkritumiem.
“Kas vienam atkritumi – otram izcila izejviela jaunu materiālu izgatavošanā,” teic D. Loča.
“Atkritumi – resursiem stratēģijas piemērošana olu čaumalu pārveidošanā par nākamās paaudzes biomateriāliem kaulu reģenerācijai” ir viens no Baltijas pētniecības programmas projektiem, ko finansiāli atbalsta Eiropas Ekonomikas zonas granti no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas, un kuru koordinē D. Loča. Viņa stāsta, ka olu ražošanas nozarē liela daļa olu tiek patērētas šķidro olu produktu ieguvei. Šīs pārstrādes blakusprodukti ir olu čaumalas un to membrānas, kuru nogādāšana atkritumu izgāztuvēs uzņēmumiem izmaksā ļoti dārgi, tādēļ uzņēmēji ir ieinteresēti tos pārstrādāt komercializējamos produktos ar augstu pievienoto vērtību.
Projektā vistu olu čaumalas tiek izmantotas kā izejvielas jaunu, porainu, dabīgajiem kaulaudiem līdzīgu keramikas pamatņu iegūšanai. Izstrādātos materiālus nākotnē varētu izmantot implantu izgatavošanai, kurus varētu pielietot kaulaudu atjaunošanā. Šī mērķa īstenošanai apvienojušies zinātnieki no RTU, Oslo Universitātes, Reikjavīkas universitātes un Tallinas Tehnoloģiju universitātes.
Latvijā tikai retais izvēlas doktorantūru
Doktora grāds Latvijā ir tikai 0,4% personu no kopējā iedzīvotāju skaita valstī 25 līdz 64 gadu vecumā, liecina jaunākais apsekojums “Zinātņu doktoru tālākā karjera”, kas izdots 2019. gadā. Turpretim ES vidējais rādītājs 23 dalībvalstu vidū ir 1,1%. Mēs parasti salīdzināmies ar Igauniju – tur doktora grāds ir 0,7% valsts iedzīvotāju, bet Slovēnijā šis rādītājs ir vēl augstāks – 3,8%. Tāpat Eiropā ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir 2,26% no IKP, bet Latvijā – tikai 0,69%, rakstīja Labs of Latvia.
D. Loča uzskata, ka problēma rodas laikā starp maģistrantūru un doktorantūru. “Lai jebkurā jomā kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā. Tas ir normāli. Taču, lai zinātnē kāptu pa karjeras kāpnēm, ir vajadzīgs arī doktora grāds. Tāpēc gan vīrieši, gan sievietes doktorantūru izvēlas samērā reti. Turklāt sievietes grib ģimeni un jau pēc maģistrantūras domā, ka varētu nostabilizēties darbā un nestudēt doktorantūrā,” novērojusi D. Loča.
Viņas skatījumā Latvija ir uz pareizā ceļa, lai veicinātu jauniešu vēlmi kāpt pa karjeras kāpnēm zinātnē. Ir iesāktas daudzas aktivitātes, lai jauniešos veicinātu izpratni par eksaktajiem priekšmetiem un to, cik plašas iespējas tie paver.
“Rādot viņiem darba ikdienu un mūsu modernās laboratorijas, mēs parādām, ka zinātne nav nekas tik šausmīgs, kā rāda sliktās komēdijās. Ir svarīgi iedrošināt jauniešus mācīties sarežģītus priekšmetus arī tad, ja tie ir grūti – ja vien patīk, tas nekas, ka kaut ko līdz galam vēl nesaprot. Pārējo var iemācīties,” saka D. Loča.
Tāpat patiesībai neatbilst pieņēmums, ka zinātnē neko nevar nopelnīt. Viņa uzskata, ka viss ir atkarīgs no darbaspējām un gribēšanas: jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt, līdz ar to – arī vairāk nopelnīt. “Ja gribi nākt uz darbu ap 10 rītā, trīs stundas ēst pusdienas un jau piecos vakarā iet mājās, jārēķinās ar vienu budžetu. Taču, ja esi zinātnē ar visu sirdi un reizēm strādā arī brīvdienās, tad var nopelnīt un par naudu nav jāuztraucas,” saka D. Loča.
Foto: Vitālijs Vinogradovs, RTU