Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) vadošā pētniece Ph. D. Kristīne Šneidere savu zinātnisko karjeru velta kognitīvo rezervju un novecošanās procesu izpētei. Šobrīd, īstenojot pēcdoktorantūras projektu, zinātniece kopā ar studējošo komandu izstrādā novatorisku Rīgas Kognitīvā Skrīninga testu (RiTa), kas nākotnē varētu būt nozīmīgs instruments Latvijas veselības aprūpes politikas veidošanā. Sarunā ar zinātnes komunikācijas portālu “researchLatvia” K. Šneidere ne tikai dalās savā pieredzē, bet arī iedvesmo topošos pētniekus spert pirmos soļus zinātnē.
Ar aizrautību un pārliecību Kristīne uzsver, ka katrs atklājums, neatkarīgi no tā mēroga, ir svarīgs solis ceļā uz labāku izpratni par cilvēka smadzenēm un novecošanos.
Apņēmīgā pētniece mudina nebaidīties no izaicinājumiem, jo tieši caur tiem atklājas jaunas zinātniskās perspektīvas un iespējas, kas var mainīt nākotnes veselības aprūpi.
Strādājot RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā, 2023. gadā K. Šneidere aizstāvēja savu promocijas darbu par kognitīvo funkciju un smadzeņu volumetrijas saistībām gados vecākiem cilvēkiem bez demences. Šobrīd īstenotais pēcdoktorantūras projekts koncentrējas uz to, lai attīstītu rīkus agrīnai demences diagnostikai, kas palīdzētu atklāt slimību pirms simptomu parādīšanās. Viņas darbs ar RiTa testu ir paplašinājies, iekļaujot mašīnmācīšanās metodes, lai labāk izprastu kognitīvo rezervju ietekmi uz testu rezultātiem. “Mans mērķis ir izstrādāt testu, ko pacienti nākotnē varētu viegli izmantot ikdienā – pat gaidot rindā pie ārsta,” skaidro RSU pētniece, kura ilgtermiņā plāno šo testu digitalizēt. Ir ļoti svarīgi rūpēties arī par psihisko veselību, tāpēc viens no viņas sapņiem ir ieviest demences skrīningu Latvijā.
Zinātne kā dzīves elpa: ar jaunu pieeju smadzeņu un kognitīvo procesu izpētei
Pirmo augstāko izglītību Kristīne ieguva angļu filoloģijā, kur pamatstudiju laikā apguva dažādus priekšmetus, tostarp psiholoģiju. Kā pati atzīst, viņas dzīves gājums zinātnē izvērties likumsakarīgi: “Es nejauši uzzināju par kognitīvo psiholoģiju un neiropsiholoģiju, un mani tas ļoti ieinteresēja. Psihologiem tradicionāli viens no iemesliem, kāpēc studēt šo jomu, ir vēlme saprast, kā darbojas smadzenes. Es nolēmu šo zinātkāri pārvērst par savu mērķi.
Iestājos RSU, kur sāku padziļināti apgūt statistiku, pētniecības metodoloģiju un rakstīt akadēmiskos darbus, un sapratu, ka tas ir tik forši, tik ļoti interesanti.”
Jaunās pētnieces pirmais nozīmīgais akadēmiskais izaicinājums bija dalība RSU starptautiskajā studentu konferencē. Neraugoties uz lielo satraukumu, tieši šī pieredze palīdzēja Kristīnei saprast, ka viņa vēlas turpināt zinātnisko darbu: “Vēl tagad atminos, ka vēderā bija tauriņi un biju pārbijusies. Bet, iznākot no konferences, sapratu – tas ir tas, ko es vēlos darīt savā dzīvē.” Tagad, esot docētāja, Kristīne vienmēr mudina savus studentus pieteikties konferencēm un ar prieku vēro viņu pirmos soļus pētniecībā: “Es studentus vienmēr iedrošinu – ejiet, mēģiniet! Kāds no jums noteikti sajutīs to dzirksti, cits varbūt nē, un tas ir pilnīgi normāli. Bet es varu apsolīt – daļa no jums iznāks no telpas ar mirdzošām acīm un vēlmi turpināt. Un tiešām tā arī notiek.”
K. Šneideres maģistra studiju laikā sākās Valsts pētījumu programma BIOMEDICINE-LV, un viņu uzaicināja piedalīties projektā par novecošanos. Sākotnēji šī tēma viņai šķita nesaistoša: “Tajā brīdī man novecošanās neinteresēja – man bija 27 gadi, un es domāju, ka tas uz mani neattiecas. Kad sāku lasīt, sapratu, ka es neesmu par jaunu, bet gan par vecu, jo es jau esmu sākusi novecot.”
Ar laiku, iedziļinoties gan metodoloģijā, gan zinātnes procesā, viņa arvien vairāk izjuta piederību šai jomai: “Vienā brīdī sapratu – es vairs neelpoju vienkārši gaisu, es elpoju zinātni. Un tieši tajā brīdī es zināju, ka tas būs mans ceļš nākotnes karjerā.”
Dzīves pieredzes ietekme uz smadzeņu darbību
Savu pētījumu Kristīne uzsāka, apskatot, kā fiziskās aktivitātes ir sasaistāmas ar kognitīvajām spējām un galvas smadzeņu tilpumu.
Šo ideju attīstot tālāk, viņa nonāca pie plašāka secinājuma: būtiskākas par pašām fiziskajām aktivitātēm ir cilvēka kognitīvās rezerves – visas dzīves laikā uzkrātās pieredzes, kas ietekmē smadzeņu darbību.
“Zināmā mērā caur savas pieredzes attīstīšanu, veicināšanu, mācīšanos, darbu, arī vienkārši draudzēšanos, socializēšanos, mēs savas smadzenes trenējam, t.i., padarām kompetentākas lietot pašām sevi. Savā disertācijā es apskatīju gan smadzeņu reģionus garozas līmenī, gan arī pašus kognitīvos procesus,” skaidro psiholoģijas zinātņu doktore K. Šneidere, kura specializējas kognitīvās psiholoģijas apakšnozarē.
Pētījuma gaitā Kristīne novēroja, ka cilvēki, kuri labi izpilda mehāniskās iegaumēšanas uzdevumus, nereti saskaras ar grūtībām, veicot sarežģītākus, mazāk strukturētus testus, kuri prasa radošu domāšanu un spēju atrast negaidītas sakarības. Sarunājoties ar ārstu un analizējot magnētiskās rezonanses rezultātus, viņa atklāja, ka, neraugoties uz smadzeņu strukturālām izmaiņām, daži cilvēki testus izpilda ļoti labi. Tas pamudināja pētnieci pārdomāt ierastos vērtēšanas kritērijus. "Parasti mēs izpētītu arī cilvēka anamnēzi, lai izprastu, kāda loma bijusi dzīves pieredzei, taču kognitīvajos testos to nevar tieši novērtēt. Tieši šeit rodas nepieciešamība pēc objektīvākiem testiem, izņemt laukā to ietekmes gabaliņu."
Šobrīd K. Šneidere strādā pie RiTa testa izstrādes. “Jaunā testa mērķis ir automatizēt pieredzes ietekmes analīzi, piemēram, izmantojot mašīnmācīšanos, lai varētu iegūt objektīvākus kognitīvo spēju novērtējumus. Tas palīdzētu daudz precīzāk identificēt kognitīvo traucējumu riskus, neatkarīgi no cilvēka dzīves pieredzes,” viņa skaidro.
Iedvesma pētījumam var rasties negaidīti
“Man ļoti gribas teikt, ka būt zinātniekam – tas nav vienkārši darbs vai dzīvesveids, tas ir domāšanas veids,” saka Kristīne.
Viņa turpina: “Mēs visi zinām leģendu par Ņūtonu, kurš sēdēja zem ābeles un viņam uz galvas uzkrita ābols. Tajā brīdī viņš visdrīzāk nedomāja par fiziku vai gravitāciju, bet drošvien atvilka elpu pēc garas pastaigas. Taču tas, kas notika, ir tipisks fenomens, kas raksturo zinātnieku – viņš piedzīvoja ikdienišķu situāciju, kad pēkšņi prātā iešaujas jauna ideja.”
Kristīne dalās pieredzē, kad, sarunājoties ar paziņu, kuras partneris sirgst ar demenci, viņai klikšķis galvā radīja jaunu ideju nākamajam pētījumam: “Sarunas laikā man tapa ideja jaunam projektam, kura īstenošanā es jau šobrīd iedziļinos. Ideja radās pilnīgi negaidīti – es biju atvaļinājumā, runāju ar cilvēku, kuram nav nekādas saistības ar zinātni. Tas arī ir viens no iedvesmas avotiem – ikdienas dzīve. Ideja uzrodas un tad tu sāc to apģērbt ar konkrētām detaļām, līdz tā kļūst arvien reālāka. Un šobrīd man tādas saģērbtas domas ir kādas trīs, un es par tām priecājos.”
Tomēr Kristīne atzīst, ka pētniecības procesam ir arī savi izaicinājumi. “Protams, zinātnē ir arī tās negatīvās puses. Diemžēl mēs labi zinām, ka zinātnieks ne vienmēr strādā 40 stundas nedēļā – dažreiz tās ir tikai 20 stundas, jo jāgaida, līdz tiek apstrādāti dati vai ir mazs pieprasījums. Bet reizēm jāstrādā pat 80 stundas, kad tuvojas termiņi vai parādās citi ierobežojumi. Pētnieki ir ļoti atkarīgi no ārējiem faktoriem. Tajā pat laikā ir tie mazie, garšīgie brīži, kas rada dopamīna devu, dodot spēku turpināt, un tad tu zini, ka esi uz pareizā ceļa,” stāsta Kristīne.
Agrīna demences diagnostika: ceļš uz labāku dzīves kvalitāti
Ph. D. Kristīne Šneidere uzsver, cik kritiski svarīga ir agrīna demences diagnostika, kas varētu būtiski uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Lai gan Latvijā demences pacientu skaits šķiet zems, tas nenozīmē, ka esam veselīgāki. “Bieži vien uzskatām, ka vecvecāku dīvainā uzvedība un aizmāršība ir normālas novecošanās pazīmes. Patiesībā tās bieži vien ir slimības pazīmes, kuras varētu ārstēt, mazinot simptomus. Diemžēl cilvēki bieži vēršas pēc palīdzības tikai tad, kad simptomi kļūst acīmredzami, taču tajā brīdī patoloģija jau ir attīstījusies un smadzeņu atrofija ir sākusies,” tā atzīst pētniece.
“Mana pētījuma mērķis ir atrast agrīnos demences marķierus, lai slimību varētu pamanīt vēl pirms acīmredzamiem simptomiem,” skaidro RSU vadošā pētniece.
“Kaut arī mūsu komandas izstrādātais tests tiek izmantots, kad simptomi jau ir parādījušies, ja mēs varētu identificēt un novērtēt kognitīvās rezerves, pastāv iespēja slimību atklāt agrāk, pirms tā progresējusi uz smagāku stadiju.”
Agrīna slimības noteikšana ne tikai ļautu uzlabot pacientu dzīves kvalitāti, bet arī sniegtu iespēju plānot veselības politiku nākotnē. Latvijā jau pastāv dažādu slimību skrīningi, bet demences skrīnings vēl nav ieviests. Tā būtu būtiska daļa no sabiedrības psihiskās veselības uzraudzības. K. Šneidere skaidro: "Mēs esam redzējuši, ka, piešķirot demences pacientiem atbildību un uzdevumus, var ievērojami uzlabot viņu labbūtību. Dzīves kvalitātes saglabāšana bieži vien ir svarīgāka par dzīvildzes palielināšanu.”
Kristīne arī aicina cilvēkus pārvarēt bailes no veselības pārbaudēm: "Bieži cilvēki baidās no testiem, jo nevēlas, lai atklātos slimības, bet tajā pašā laikā baidās no nezināmā. Taču, kontrolējot savu dzīvi un apzinoties veselības riskus, mēs varam mazināt slimības ietekmi. Ja zināt, ka ģimenē ir bijušas problēmas ar demenci, pastāv veidi, kā samazināt risku."
"Pārvarot bailes un regulāri pārbaudot savu veselību, mēs varam dzīvot pilnvērtīgi un ar pārliecību. Ir svarīgi atcerēties, ka ne visas demences formas ir ģenētiski pārmantojamas.
Fiziska, kognitīva un sociāla aktivitāte ir atslēgas, lai saglabātu veselību un dzīves kvalitāti," tā rezumē K. Šneidere.
Viņa uzsver kognitīvo rezervju veidošanas nozīmi, norādot, ka fiziskās aktivitātes, mācīšanās un sociālā iesaistīšanās ir būtiski faktori: "Latvijā, piemēram, ir Senioru skolas, kurās vecāka gadagājuma cilvēki var mācīties un socializēties un aktīvi asināt savu prātu, samazinot tādus riska faktorus kā vientulība un mazkustīgums."
Izaugsme, mācoties no kļūdām
Pētniece komentē: “Mācību process zinātnē visbiežāk notiek caur neizdošanos un kļūdām. Pārāk bieži zinātniskajā vidē tiek uzsvērti veiksmes stāsti – mēs akcentējam tikai tos gadījumus, kad viss ir izdevies perfekti. Tomēr, lai veicinātu jauno zinātnieku izaugsmi, ir svarīgi dalīties arī ar neveiksmēm, izaicinājumiem un noraidījumiem. Studenti nereti uzskata, ka viņu karjera būs apdraudēta, ja pirmā publikācija tiks pieņemta mazāk prestižā žurnālā. Realitātē daudziem pētniekiem neizdodas sasniegt savus mērķus ar pirmo mēģinājumu. Pat Nobela prēmijas laureāti ir pieredzējuši noraidījumus, piemēram, bioķīmiķei Katalinas Kariko (Katalin Karikó) publikācija prestižajā žurnālā “Nature” sākotnēji tika noraidīta”.
“Zinātne ir pilna ar izaicinājumiem – hipotēzes bieži netiek apstiprinātas, eksperimenti var izrādīties neveiksmīgi, bet arī šie rezultāti ir nozīmīgi. Neveiksmīgas izpētes gaitā iegūtie dati sniedz vērtīgu informāciju un būtu jāpublicē, lai citi pētnieki varētu no tiem mācīties un izvairīties no līdzīgām kļūdām.
Es vienmēr atgādinu studentiem, ka neveiksme ir neatņemama zinātnes procesa sastāvdaļa. Tieši šajos brīžos notiek izaugsme un tiek iegūtas jaunas zināšanas,” iedrošina K. Šneidere.
Pētniece skaidro, ka studējošajiem metodoloģijas apgūšana bieži vien sagādā grūtības un šķiet biedējoša. Daudzi studenti jau 2. kursā, saskaroties ar sarežģītiem terminiem kā "paradigma" vai "eksperimentāls pētījums", jūtas apjukuši, bieži pat zaudē interesi par zinātni. “Ir pilnīgi normāli nesaprast visu uzreiz, bet svarīgi ir atrast to vienu jomu, kas piesaista, un koncentrēties uz to. Zinātne ir sarežģīts process, kurā izaugsme notiek pakāpeniski. Saprast tikai daļu no procesa ir pieņemami, jo zinātniskā izaugsme vienmēr ir pakāpeniska,” saka Kristīne.
Pētniece dalās pozitīvajā pieredzē: “Īpaši iedvesmojoši ir redzēt, kā studenti, kuri sākumā neko nesaprot, laika gaitā ievērojami progresē. Šī izaugsme ir apliecinājums viņu potenciālam, ko mēs, akadēmiskajā vidē strādājošie, ne vienmēr pamanām. Šī potenciāla atklāšana un veicināšana ir būtiska zinātnes attīstībai. Tāpēc es vienmēr mudinu studentus nebaidīties no kļūdām un turpināt mācīties, jo katra neveiksme ir solis uz priekšu.”
Zinātnieks kā komandas spēlētājs
Taujājot, kāds ir zinātnieka profils, Kristīne atbild: “Mūsdienās zinātnieka tēls bieži vien tiek uzskatīts par nesasniedzamu ideālu, kas atgādina noteiktas lomas stereotipus, piemēram, sievietes tēlu filmā "Bārbija". Zinātniekam ir jābūt perfektiem visās jomās – jāspēj publicēt izcilus darbus lielā apjomā, strādājot vairāk nekā 80 stundas nedēļā, bet vienlaikus ievērojot 40 stundu darba nedēļas robežas, lai izvairītos no izdegšanas. Tāpat zinātniekam ir jābūt gan laboratorijas ekspertam, gan jāorientējas biznesa pasaulē, jābūt gatavam komercializēt savus atklājumus u.tml. Tā ir loma, kas prasa spēju neiespējamo padarīt iespējamu.”
“Tomēr mūsdienu zinātne vairs nebalstās uz viena cilvēka spējām. Starpdisciplinaritāte un komandas darbs ir atslēga panākumiem.
Pētījumā par fizisko aktivitāšu ietekmi uz kognitīvo funkcionēšanu un smadzenēm mūsu komandā bija psihologi, sporta zinātnes speciālisti un ārsts neirologs, bet trūka radiologs, lai pilnvērtīgi analizētu magnētiskās rezonanses datus. Šis piemērs uzskatāmi parāda, ka zinātniskajā komandā ir nepieciešami dažādi speciālisti, kuri kopā var paveikt kvalitatīvu un visaptverošu izpēti,” tā atzīst K. Šneidere.
Pētniece akcentē kopdarba nozīmīgo lomu: “Zinātnieki vairs nav individuālie supervaroņi, kuri spēj visu izdarīt vieni paši. Zinātnes vide attīstās veselīgā virzienā, kur prioritāte ir sadarbība un komandas zināšana, lai nodrošinātu projektu kvalitāti un sekmīgus rezultātus, komandā ir būtiski iesaistīt metodologus, datu analītiķus un citus specifisku jomu ekspertus. Tādējādi visi kopā var nodrošināt projekta kvalitāti un panākumus.”
No tīklošanās līdz stāstniecībai
Viena no izcilām iespējām jaunajiem pētniekiem ir iesaistīšanās COST akcijās. “Es pati esmu aktīvi iesaistījusies COST akcijā PhysAgeNet, kur man ir bijusi iespēja fokusēties uz grantu koordinēšanu. Šāda pieredze ne tikai paplašina zināšanas, bet arī sniedz iespēju sadarboties ar nozarē atzītiem zinātniekiem no dažādām valstīm.
Šī starptautiskā sadarbība veicina patiesi kvalitatīvas zinātnes veidošanu, balstoties uz dziļāku pamatojumu un plašāku perspektīvu. Es ļoti iesaku katram jaunajam pētniekam izmantot šādas iespējas, lai veidotu spēcīgus kontaktus un uzkrātu vērtīgu pieredzi," uzsver Kristīne.
“Draudzējieties un sadarbojieties! Viena no vērtīgākajām lietām, ko varat darīt, ir veidot sakarus ar kolēģiem, neatkarīgi no tā, vai tie nāk no jūsu universitātes, citas iestādes vai pat citas nozares. Man vienmēr sagādā prieku satikt kolēģus, dalīties idejās un atrast kopīgas intereses, saskarsmes punktus. Tas ne tikai palīdz atrast partnerus pētniecībā, bet arī veido stipru atbalsta tīklu – cilvēkus, ar kuriem kopā var dalīties gan profesionālajos panākumos, gan brīžos, kas piepilda ar prieku un smiekliem. Tīklošanās sniedz iespējas radīt jaunus projektus, plānot nākamās publikācijas un atklāt jaunas pētījuma šķautnes,” pauž zinātniece.
Runājot par zinātnes komunikāciju, K. Šneidere mudina: “Ja mediji vai universitātes vai jebkuras zinātniskās institūcijas komunikācijas speciālisti aicina uz sarunu, nebaidieties teikt “jā”. Tā ir iespēja parādīt, ka jūs un jūsu pētījumi pastāv un ir nozīmīgi. Kāds cits zinātnieks vai interesents var izlasīt vai sadzirdēt jūsu viedokli un atpazīt līdzīgas intereses, kas var rezultēties ar jaunām sadarbībām vai arī iedvesmot jaunām idejām. Šādas izpausmes ne tikai veicina sadarbību, bet arī paplašina jūsu zinātnisko redzesloku.”
“Runājot ar sabiedrību, atcerieties, ka zinātne ir jāpaskaidro vienkārši un cilvēcīgi. Tā vietā, lai stāstītu tikai par skaitļiem un koeficientiem, dalieties ar stāstiem, kas rada emocionālu saikni un atklāj pētījumu nozīmīgumu. Zinātnes pieejamība visiem sākas ar spēju veidot saikni ar sabiedrību caur stāstniecību (angļu – storytelling).
Mans vēlējums ir, lai katrs zinātnieks spētu pārvērst savus atklājumus saprotamos un aizraujošos stāstos, kas mudina uz izpratni un iedvesmo!” saka RSU vadošā pētniece.
Kristīne mudina gan studentus, gan pieredzējušus pētniekus nebaidīties no neveiksmēm un zinātniskā darba izaicinājumiem. Viņas iedvesmojošie vārdi atgādina, ka zinātne ir ceļš, kurā neizdošanās ir tikpat svarīga kā panākumi. Šis ceļš ir nepārtraukts darbs un iedziļināšanās tēmās, kas vienlaikus ir gan sarežģītas, gan iedvesmojošas.
----
Par pētījumu
Pētījums tie īstenots projekta “RSU iekšējā un RSU ar LSPA ārējā konsolidācija”, Nr.5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/005 Pēcdoktorantūras granta “Rīgas Kognitīvā Skrīninga testa (RiTa) izstrāde un validācija” Nr. RSU-PG-2024/1-0011 ietvaros
----
Par rakstu sēriju "Latvijas zinātnieku pieredzes stāsti"
Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas platformas “researchLatvia” veidots ieskats Latvijas pētnieku darba gaitās, veicinot dziļāku izpratni par zinātnes lomu sabiedrībā un radot dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību.
Šie stāsti aicina gan esošos un topošos pētniekus, gan sabiedrību kopumā iepazīt Latvijas zinātnes sasniegumus, kā arī smelties iedvesmu un motivāciju no to personību pieredzēm, kuri savu karjeru saistījuši ar zinātnisko darbību. Intervijas tiek realizētas projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.