"Pamatmērķis ir attīstīt jaunā doktora zinātnisko karjeru un dot impulsu patstāvīgiem pētījumiem. Tas arī ir veids, kā motivēt un veicināt jauno zinātnieku integrāciju zinātnes kopienā, iegūt starptautisko pieredzi, sākt būvēt zinātnisko karjeru," tā par ERAF finansēto programmu "Atbalsts pēcdoktorantūras pētniecības īstenošanai" saka Latvijas Zinātnes padomes direktore Lauma Muižniece. Septiņus gadus ilgusī programma noslēgusies pērnā gada nogalē, taču nu darboties sākusi jauna, līdzīga programma.
Programmas darbības laikā zinātnieki, kas doktora grādu ieguvuši pēdējo desmit gadu laikā, varēja saņemt ERAF finansējumu, lai patstāvīgi īstenotu kādus pētnieciskus projektus, vienlaikus augot kā zinātnieki.
44 miljoni eiro jaunajiem zinātniekiem
Ierasts, ka jaunie pētnieki iekļaujas pieredzējušu zinātnieku vadītās pētniecības grupās, tātad paši pētniecisko projektu nevada, taču šī projekta ietvaros pēcdoktorantam veicams individuāls pētījums, kura laikā jaunais zinātnieks iemācās gan rakstīt projekta pieteikumu, gan plānot darba gaitu un patstāvīgi īstenot savu pētījumu, kaut, protams, ir arī atbalsta persona – zinātniskais vadītājs. Gadās arī, ka vienā grupā strādā vairāki pēcdoktoranti – katrs pie sava kāda lielāka pētījuma aspekta.
Jāņem gan vērā, ka lielākoties pēcdoktoranti strādā zinātniskās institūcijās, tāpēc viņu pētījumi iekļaujas tajos pētniecības virzienos, kuros šīs institūcijas jau strādā. "Tas nepieciešams, lai iegūtu papildu kompetenci arī no kolēģiem, kā arī pētījuma zinātniskā vadītāja, veidotos sinerģija starp pētījumiem," piebilst L. Muižniece.
Bieži vien pēcdoktorantūras pētījumos jaunie zinātnieki attīsta tālāk izpēti, kas uzsākta, studējot doktorantūrā.
Sākotnēji šo projektu Latvijā administrēja Valsts izglītības attīstības aģentūra, taču no 2022. gada to pārņēmusi Latvijas Zinātnes padome (LZP). Īpašs atbalsts jaunajiem zinātniekiem, kas salīdzinoši nesen ieguvuši doktora grādu vai pēcdoktorantūras programmas, ir pasaulē samērā plaši izplatīts instruments, uzsver L. Muižniece.
Kopumā pētnieku algām un citām pētniecības izmaksām projekta īstenošanas laikā no ERAF saņemti 44 miljoni eiro. Tiesa, neliela finansējuma daļa projektu īstenošanai nāca arī no valsts budžeta, kā arī tās zinātniskās institūcijas, kurā strādāja pēcdoktorants. Piemēram, Latvijas Universitāte (LU), kurā programmas ietvaros pētījumus veica visvairāk jauno doktoru, pēcdoktorantu pētījumos ieguldīja ap 12 miljoniem eiro, no kuriem 85 procenti bija ERAF finansējums, desmit nāca no valsts, bet vēl pieci – no LU maka.
Programmā bija iespējams pieteikties arī tiem jaunajiem doktoriem, kas vēlējās atgriezties Latvijā vai pārcelties uz mūsu valsti.
Visiem gribētājiem gan finansējuma nepietika. Lauma Muižniece "Latvijas Avīzei" stāsta, ka daļa iesniegto projektu netika finansēti ierobežotā finansējuma dēļ, taču, lai kvalificētos atbalstam, bija arī jāsasniedz noteikts zinātniskās kvalitātes slieksnis. Katru pieteikto pētījumu vērtēja ārvalstu eksperti, kas arī raudzījās, vai pētnieciskā iecere ir aktuāla, atbilst zinātniskajām tendencēm un prasībām. Vidēji tiek atbalstīta puse no iesniegtajiem projektiem.
Galvenais noteikums, kas izvirzīts programmas dalībniekiem: lai viņu zinātniskie projekti piedalās zināšanu izplatīšanā. Piemēram, lai pēcdoktoranti rakstītu zinātniskās publikācijas, kas balstās uz veikto pētījumu. Tāpat svarīgi, lai sabiedrība saņemtu informāciju, kas tiek pētīts un kādi ir pētījuma rezultāti. Ieguvumi pašiem jaunajiem zinātniekiem ir jauni kontakti, pieredze pētniecībā.
Programmas ietvaros pēcdoktorantiem bija iespējams doties arī zinātniskos komandējumos uz ārvalstīm.
"Caur mobilitāti pētniekam ir iespējams paplašināt savu redzesloku, kā arī iznest Latvijā tapušus pētījumus starptautiskā līmenī, nest Latvijas vārdu pasaulē, kā arī reprezentēt sevi," pauž L. Muižniece.
LZP Starptautiskās sadarbības programmu projektu departamenta, pēcdoktorantūras programmas nodaļas vadītāja Baiba Kajaka-Kargane atzīst, ka daļa jauno zinātnieku tiktāl satīklojas ar ārzemju kolēģiem, ka pēc programmas beigām dodas strādāt pētniecībā uz ārvalstīm. "Tomēr mēs ceram, ka viņi atgriezīsies," teic viņa.
Varēja strādāt arī uzņēmumos
Pēcdoktorantūras programmā atbalstu varēja gūt visu jomu pētnieki, bet visvairāk pētījumu bija saistīti ar viedajiem materiāliem. "Projekts, kurā tiek pētīta viena maza nianse, var būt ļoti nozīmīgs.
Piemēram, Elektronikas un datorzinātņu institūtā bija pētījums, kā pacientu aprocēs, dzirdes aparātos u. c. varētu ievietot tehnoloģiju, kas noteiktu, kā tā nēsātājs jūtas, un sūtītu šos datus aprūpētājam," stāsta Baiba Kajaka-Kargane. "Šī ideja bija tikai sākumstadijā, tāpēc tehnoloģija vēl radīsies, taču sēkla jau iedēstīta."
"Klasiski materiālzinātnes, inženierzinātnes, kā arī dabas zinātnes visās pētījumu finansēšanas programmās ir visvairāk," secinājusi L. Muižniece.
Lielākā daļa jauno doktoru strādāja zinātniskās institūcijās, kaut programmas nosacījumi paredzēja, ka var strādāt arī uzņēmumos. Tomēr, kā atzīst B. Kajaka-Kargane, komersantu interese par pētnieku pieņemšanu darbā nebija augsta. Iespējams, tāpēc, ka daudzus projektus sāks izstrādāt tikai nākotnē, iespējams, komercializējamas idejas, bet uzņēmējam jaunus produktus vajag ātrāk. Arī L. Muižniece atzīst, ka uzņēmējam visu vajag ātri, bet pētījumi mēdz būt ilgstoši, turklāt to rezultāti ne vienmēr ir tādi, kā cerēts. "Zinātniekam derēs arī pētījumā gūta atbilde, ka kaut ko paveikt nav iespējams, jo arī tas ir rezultāts; tikmēr uzņēmējam šāda atbilde garastāvokli neuzlabos," šis arī ir viens no iemesliem, kas LZP direktores ieskatā apgrūtina zinātnieku un komersantu sadarbību.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji
Turklāt saskaņā ar programmas nosacījumiem zinātnieks komersantiem būtu jānodarbina vēl piecus gadus pēc projekta beigām. Līdz ar to jaunie zinātnieki strādāja tikai deviņos uzņēmumos un divos nodibinājumos. Līdzīgā jaunā pēcdoktorantu nodarbinātības programmā, kas sāks strādāt šogad, noteikts, ka nodarbināšana jāturpina gadu pēc projekta beigām. Iespējams, šis nosacījums liks komersantiem būt atvērtākiem pret jauno doktoru pieņemšanu darbā.
Tomēr arī jau noslēgtā programma savstarpējo sadarbību veicinājusi kaut vai tādējādi, ka devusi grūdienu zinātniekiem meklēt kontaktus ar komersantiem, uzrunāt viņus. Turklāt arī komersantu rīcībā mēdz būt dati, kas var būt noderīgi pētniekiem.
Pateicoties programmai, sadarbību ar zinātniekiem uzsākuši 87 komersanti, un tapa 205 komercializējami produkti.
Tas tāpēc, ka lielākā daļa pieteikto un atbalstīto izpētes projektu bija tā sauktie rūpnieciskie pētījumi. Tas nozīmē, ka izpēte, kas tajos veikta, var novest pie kāda projekta vai tehnoloģijas izstrādes. Mazāk bija tā saukto fundamentālo vai teorētisko pētījumu: tie drīkstēja būt piektdaļa no visiem. L. Muižniece piemetina, ka rūpnieciskajos projektos nebija prasības tikt līdz produkta izstrādei vai tā testēšanai. Daudzas labas idejas, kas tika izstrādātas programmas laikā, būtu jāturpina attīstīt, lai tiktu līdz komercializējamiem produktiem. Tāpēc LZP arī nav apkopoti dati, vai kādā no atbalstītajiem pēcdoktorantūras projektiem iegūts patents. Tiesa, jaunajā pēcdoktorantūras programmā gan tiks skaitīti arī iegūtie patenti.
Projektu noslēgumā ārvalstu eksperti vērtēja, cik lielā mērā jaunie doktori izpildījuši projektā paredzēto. Svarīgi bija, lai izpilde būtu vismaz 65 procenti. Taču lielākajā daļā gadījumu izpilde bijusi lielāka, ap 47 procentiem programmā iekļauto pēcdoktorantu savus projektus izpildīja par 85 līdz 95 procentiem.
Lielākoties pēcdoktoranti saņēma finansējumu trīs gadus, kas bija ilgākais iespējamais termiņš, taču bija arī īsāki projekti: dažs ilga tikai gadu vai divus.
Īsāki parasti bija tie projekti, kurus pētnieki pieteica, kad pēcdoktorantūras programma jau tuvojās noslēgumam.
Kam noder ideju vadība?
Elīnu Miķelsoni – vienu no jaunajām zinātniecēm, kas piedalījusies nu jau noslēgtajā programmā, – satieku Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrikā. Viņa ir šīs fabrikas vadītāja, vienlaikus strādā arī savā uzņēmumā SIA "Ideju inovāciju institūts". Elīna ieguvusi doktora grādu biznesa vadībā un pēcdoktorantūras projektu "Ideju vadība" īstenoja savā uzņēmumā.
Ko tieši nozīmē "ideju vadība"? "Tas ir sistemātisks, vadāms process, kas sastāv no ideju ģenerēšanas, novērtēšanas un turpināšanas. Kad ideju sāk ieviest, tā jau kļūst par inovāciju vai projektu vadību," paskaidro Elīna. "Ideju vadību varam izmantot, lai radītu jaunus vai uzlabotu esošus produktus, kā arī uzlabotu iekšējos procesus uzņēmumos, risinātu to iekšējās problēmas, uzlabotu organizatorisko struktūru. Arī mārketinga inovācijas var radīt ar ideju vadību."
Svarīgi idejas censties gūt no visdažādākajām grupām. Piemēram, uzņēmumā tās var jautāt ne tikai darbiniekiem, bet arī klientiem, katra grupa var izvērtēt otras grupas idejas. "Tas viss maina ideju kvalitāti un kvantitāti," teic jaunā zinātniece.
Viņa, piemēram, pētīja, kā atšķiras ideju ieguve un attīstība, par tām runājot klātienē vai digitāli. Atklājās, ka digitālajā vidē rezultāts var būt labāks, jo klātienē "prāta vētru" dalībnieki biežāk kautrējas paust savas idejas nekā digitālajā vidē.
Elīnas Miķelsones pētījums ilga divus gadus un bija sadalīts trīs lielās daļās. Vispirms apkopoja informāciju, kas ideju vadībā pasaulē jau izpētīts, lai varētu veidot teorētiskos modeļus, piemēram, par to, kā secīgi sakārtot dažādas metodes. Otrā pētījuma daļā analizēja datus, kas bija ievākti, vēl studējot doktorantūrā. Trešajā daļā izstrādāja dažādas ideju vadības metodes, izmantojot pētījuma laikā ievāktos datus. Viens no projekta virzieniem bija domāt, kā zināšanas par ideju vadību pārvērst praktiskās, uzņēmējiem noderīgās lietās.
Cirks un pokers jaunu iespēju meklēšanai
Elīna Miķelsone radīja arī divas spēles, kas noder ideju attīstībai. Vienai par pamatu ņemts visiem zināmais "Cirks", un tā nosaukta par "Ideju cirku". Spēles lauciņos iekļautas atziņas, kas ņemtas no pasaulē publicētiem zinātniskiem rakstiem par ideju attīstību un inovāciju rašanos. Spēlējot šo spēli, var izmantot gan jaunu, pašu radītu un attīstāmu produktu, gan lai izprastu spēles principu, domāt, kā attīstīt, piemēram, kafijas krūzīti vai ķieģeli. Metot metamo kauliņu, var nonākt, piemēram, uz lauciņa, kas liek domāt par produkta ilgtspēju vai to, kā papildināt produktu ar stāstu. Viņa ir mācībspēks Banku augstskolā un dod šo spēli spēlēt studentiem: "Pat ja spēles sākumā visi grib attīstīt ķieģeli, beigās katram jau tas ķieģelis ir pilnīgi citāds, katrs ir aizgājis savā virzienā."
Otra spēle ir "Ideju pokers", kas ir reāla ideju vadības prakse dzīvē.
Spēlētāji izvelk kārtis, kuras izmantojot vispirms tiek izveidotas komandas, kas pēc tam kopā ģenerē un pēcāk izvērtē idejas. Uzņēmumu vadītāji reāli spēlējuši šīs spēles, tas ļāvis paraudzīties citādi uz savu biznesu, uz piedāvātajiem produktiem. Piemēram, "Ideju cirku" spēlēja kāda sociālā uzņēma vadītāja, kas strādā tiešām emocionāli smagā jomā un jau gribējusi to pamest, tomēr pēc spēles ieraudzījusi jaunu vērtību savam darbam un turpinājusi to darīt.
Uzņēmumi ņēmuši vērā pētījumā radītās metodes, un tas palīdzējis viņu uzņēmējdarbībā, stāsta E. Miķelsone, piemēram, radušies jauni produkti vai sakārtoti procesi uzņēmumā. Taču ideju vadības metodes var izmantot ne tikai uzņēmējdarbībā, bet arī, piemēram, akadēmiskajā vidē, lai atrastu jaunas idejas pētījumiem.
Taču vislielāko labumu pētījums devis pašas uzņēmumam: izdevies attīstīt ideju vadības metodes, lai tagad varētu konsultēt citus uzņēmumus, turklāt programmas laikā viņas dibinātais "Ideju inovāciju institūts" pierādījis, ka arī šāds neliels uzņēmums, ne tikai augstskolu institūti, spēj veikt zinātniskos pētījumus un sniegt zinātniskos pakalpojumus.
"Idejas vajag visur. Nepieciešams, lai to ir pēc iespējas vairāk un tās ir pēc iespējas labākas. Jo vairāk ideju tiek pausts, jo lielāka iespējamība, ka kāda no tām būs vērtīga. Tā nu ir, ka tikai desmit procenti pausto ideju ir vērtīgākas," teic E. Miķelsone.
Pētījuma ietvaros tapušas arī desmit raidieraksta sērijas, kuru mērķis bija gan popularizēt pētījumu sabiedrībā, gan arī ievākt pētījumam noderīgus datus, jo raidierakstos E. Miķelsone sarunājās ar jaunuzņēmumu pārstāvjiem.
Paralēli tam bija arī jāmācās, jāturpina attīstīt sevi kā pētniekam. Tāpēc E. Miķelsone divu gadu laikā apmeklējusi 27 dažādus kursus: "Mums kā zinātniekiem jāmācās jaunas lietas, jāliek tās iekšā savos pētījumos, tad tie kļūst interesantāki." Pētījuma veikšanā E. Miķelsoni konsultēja septiņi padomdevēji ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstīm. Tā bija pētījuma zinātniskās uzraudzības komiteja.
Ko zinātnieks ieguva, iesaistoties pēcdoktorantūras projektā no 2017. līdz 2023. gadam
- Darba alga (pirms nodokļu nomaksas, tajā skaitā darba devēju) līdz 2731 eiro mēnesī. Ja zinātniskā institūcija, kurā zinātnieks strādāja, vēlējās, tā varēja maksāt vairāk jau no pašu līdzekļiem.
- Pētniecības izmaksas, kas paredzētas ne tikai pētījumiem nepieciešamu materiālu iegādei, bet arī komandējumiem uz konferencēm un citur, zinātnisko publikāciju tapšanai un publicēšanai u. c. – 800 eiro mēnesī.
- Administratīvās izmaksas – 185,83 eiro mēnesī.
Kāds man no tā labums?
Žans Pjērs Segers, biznesa skolas "PXL University College" (Beļģija) dekāns Hasseltā un uzņēmējdarbības centra "PXL – Uhasselt StudentStartUP" dekāns, zinātņu doktors ekonomikā un biznesa vadībā: "Ņemot vērā daudzās pārmaiņas, ar kurām pasaule saskaras – daudzslāņainas krīzes, reģionālie konflikti, klimata pārmaiņas, veselība un novecošanās, tehnoloģiju radīti konflikti –, steidzami vajadzīgas radikālākas un uz mērķi precīzāk orientētas inovācijas. Jāatrod veidi, kā atrisināt lielākos izaicinājumus, ar ko sastopas sabiedrība, piemēram, klimata pārmaiņas un vēzis. Vienlaikus jāapzinās, ka šīs problēmas jārisina soli pa solim. Atrast risinājumus un virzīties uz priekšu var palīdzēt ideju pārvaldība.Ar ideju vadības metodēm var iegūt, apkopot un analizēt idejas, ko pauž ieinteresētie darbinieki, studenti un citi iedzīvotāji, tādējādi piedāvājot vairāk iespējamos risinājumus problēmām, ar kurām saskaras sabiedrība, uzņēmējdarbība un vide."
Aivars Spīlbergs, Banku Augstskolas asociētais profesors, ekonomikas zinātņu doktors: "Šis pētījums paver iespēju izprast: kādā veidā, piemēram, tikai ar iestādes, uzņēmuma resursiem, tikai ar ārējiem resursiem vai jauktām komandām, var nodrošināt lielāku ideju skaitu tās vai citas problēmas risināšanai, kā efektīvāk atlasīt idejas realizācijai, kā ideju ģenerēšanas un/vai atlases veids ietekmē ideju realizācijas izmaksas u. c. jautājumus.
Šie jautājumi ir aktuāli gan sabiedrības, gan iestāžu un uzņēmumu līmenī. Neapzinoties un neizprotot kopsakarības, resursi tiek tērēti nelietderīgi un sekas ir redzamas nespējā piedāvāt konkurētspējīgus produktus, pakalpojumus, kā arī atpalicībā ekonomiskajā attīstībā, salīdzinot, piemēram, ar Igauniju un Lietuvu."
Guntars Kitenbergs, Latvijas Universitātes zinātņu prorektors, zinātņu doktors fizikā: "Latvijas Universitātē pēcdoktorantūras programmas dalībniekiem bija iespēja no jaunā zinātnieka kļūt par pastāvīgu akadēmiskā personāla pārstāvi, izmēģinot, kā tas ir – būt pašam atbildīgam, nevis strādāt cita zinātniskā vadītāja pastāvīgā uzraudzībā. Tas ir ļoti svarīgs instruments. Iepriekš šādas finansējuma iespējas Latvijā trūka. Daudzi, kas pabeiguši šo pēcdoktorantūras programmu, pēcāk kļūst par profesoriem, tādējādi nodrošinot akadēmiskā personāla ataudzi. Tas ir viens no svarīgākajiem programmas ieguvumiem.
Žēl gan, ka jaunajā programmas uzsaukumā būs ļoti mazas iespējas piedalīties sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Tas, ka šīs jomas pētnieki drīkstēs piedalīties tikai starpdisciplināros pētījumos, tika izlemts, nejautājot viedokli universitāšu vadībai un jauno zinātnieku apvienībai. Mums ir vajadzīga ataudze arī šajās zinātnēs, bet nu šīs jomas jaunajiem doktoriem akadēmiskā karjera var šķist mazāk pievilcīga.
Kas attiecas uz jauno pēcdoktorantūras programmu, varu kritizēt arī to, ka nav savlaicīgi zināms, kad jaunie doktori varēs pieteikties tās nākamajai kārtai. Neziņas dēļ kāds jaunais doktors var pasteigties aizbraukt un veikt pēcdoktorantūras pētījumu kādā citā valstī."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji. Raksta resurss: lasi.lv
