Prof. Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, iepriekš - arī Lāzeru centra vadītājs.
Zinātnieku vidū nereti vērojama pārliecība, ka sabiedrībai vajadzētu interesēties par zinātni, jo tā ir tik saistoša un fantastiska, un, ja sabiedrībai tā nešķiet, ja sabiedrība zinātni vērtē kā garlaicīgu, tad tā ir pašas sabiedrības vaina un neizpratne. Pēc profesora domām, ir gluži pretēji – ja sabiedrība nav uzrunāta, aizrauta, ja tajā kopumā nav sajūtas, ka zinātne ir svarīga, interesanta un nepieciešama, tad zinātnieki paši ir “sēdējuši ierakumos” un nav gribējuši vai pratuši runāt tā, lai viņus sadzirdētu un viņiem noticētu.
Fiziķa Mārča Auziņa profesionālā karjera vienmēr ir bijusi saistīta ar LU un nenoliedzami vērtējama kā patiesi veiksmīga gan Latvijas, gan pasaules mērogā. Viņš ir vadījis LU Senātu, bijis Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, LU rektors. Darbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas Senātā un Latvijas Zinātnes padomē, bijis viesprofesors vairākās Apvienotās Karalistes, Vācijas, Izraēlas, Taivānas un ASV universitātēs, viņa monogrāfijas laiduši klajā Kembridžas un Oksfordas Universitātes apgādi. Vienlaikus (it īpaši pēdējos gados) profesors aktīvi pievērsies ļoti daudzveidīgai publiskajai un profesionālajai komunikācijai, ar saviem krāsainajiem un spilgtajiem stāstiem parādot zinātnes pasauli kā bezgala interesantu un aizraujošu neatkarīgi no tā, kur un kā tie izskan – portālā lsm.lv “Profesora Auziņa zinātnes slejā” vai dažādos pasākumos, diskusijās un sarunās skolās utt.
Profesors atklāj, ka velta savu laiku un enerģiju šai komunikācijai ar sabiedrību tāpēc, ka, pirmkārt, viņam patiesi patīk to darīt, otrkārt, stāsta radīšana un vēstīšana citiem ļauj pašam labāk saprast un formulēt domu un ideju. Treškārt, sabiedrībā ir jārada pārliecība par zinātni kā kaut ko ļoti radošu un daudzveidīgu, nevis tehnisku un “formālu”.
Viņš arī atzīst, ka zinātnieku vidū nereti vērojama pārliecība, ka sabiedrībai vajadzētu interesēties par zinātni, jo tā ir tik saistoša un fantastiska, un, ja sabiedrībai tā nešķiet, ja sabiedrība zinātni vērtē kā garlaicīgu, tad tā ir pašas sabiedrības vaina un neizpratne. Pēc profesora domām, ir gluži pretēji – ja sabiedrība nav uzrunāta, aizrauta, ja tajā kopumā nav sajūtas, ka zinātne ir svarīga, interesanta un nepieciešama, tad zinātnieki paši ir “sēdējuši ierakumos” un nav gribējuši vai pratuši runāt tā, lai viņus sadzirdētu un viņiem noticētu. Kāpēc profesoram šī komunikācija tik lieliski izdodas? Protams, tā esot dzīves un profesionālā pieredze, piemēram, tā, kas gūta Kalifornijas Universitātē Bērklijā, arī spēja rast līdzsvaru, lai stāsts vienlaikus būtu gan zinātniski precīzs, gan – “garšīgs” un ievelkošs. Svarīgi, lai vēstījumā bez stāsta par zinātni būtu arī stāsts par cilvēkiem, personībām, kuras to veidojušas.
Un vēl – plašāks un daudzpusīgāks pasaules redzējums, pēc kura profesors arī pats vienmēr ir tiecies, neiedalot pasauli eksaktā un humanitārā redzējumā, fiziķos un liriķos. Viņš uzskata, ka ikvienam cilvēkam ir svarīgi apvienot abas komponentes – radoši māksliniecisko izpausmi un dabaszinātnieka strukturēto skatījumu.
Profesoram pašam “pasaules paplašināšanu” sniedz apzināti “sānsoļi” ārpus zinātnes, ārpus sociālajiem un profesionālajiem rāmjiem. Piemēram, atrašanās uz vienas skatuves ar savu vārda un uzvārda brāli ģitāristu Mārci Auziņu.
Par saviem zinātnieka gandarījuma brīžiem profesors atzīst tos mirkļus, kad “puzles” gabaliņi savienojas un rodas atbilde, risinājums, kas iepriekš nedevās rokā. Kad iespējams apzināties, ka tieši tu esi pirmais, kas to ir sapratis un atbildi formulējis, un, pateicoties tev, šis rezultāts ir tieši tāds.
Projekts "Zinātne Latvijai 2024" tiek realizēts ERAF projekta “Integrētie nacionālā līmeņa pasākumi Latvijas pētniecības un attīstības interešu pārstāvības stiprināšanai Eiropas pētniecības telpā”, Nr. 1.1.1.5/17/I/002, ietvaros.