Jau studiju laikā Latvijas Universitātē kursabiedri Veroniku Puišu dēvēja par meiteni, kura grib strādāt kosmosā – tieši tā viņa atbildēja uz pasniedzēja jautājumu par studentu nākotnes sapņiem. Tagad tas vairs nav sapnis, jo viņa ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes biedre, pārstāvot Latviju.
Lai gan šajā amatā Veronika Puiša pārstāv Latviju, šobrīd viņa strādā pavisam mazā slimnīcā Skotijas ziemeļos, kur tuvākā slimnīca ir divarpus stundu attālumā. Šo izaicinājumu viņa kā ģimenes ārste izvēlējās, jo darba apstākļi vistuvāk līdzinās kosmosa stacijai – aprīkojums ir ierobežots un ar krīzes situācijām ir jātiek galā pašu spēkiem.
Jūs esat Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes biedre, pārstāvot Latviju. Ko tas īsti nozīmē?
Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padome ir institūcija, kas ir atbildīga par drošību un veselību astronautiem un visiem citiem, kas piedalās aģentūras finansētos vai tās telpās notiekošos pētniecības projektos. Visi pētījumi, kur ir iesaistīta Eiropas Kosmosa aģentūra un ar to saistītie cilvēki, ir jāizskata medicīnas padomei. Mēs neesam astronautu ārsti, bet gan ārējā komanda, kas pārskata visus procesus.
Kā jūs nonācāt šajā amatā?
Es zināju, ka notiek pieteikšanās šim amatam, jo redzēju Lielbritānijas kosmosa aģentūras sludinājumu. Visos procesos, kas notiek Eiropas Kosmosa aģentūrā, tiek iesaistītas visas dalībvalstis un asociētās dalībvalstis, tātad – ja jau Lielbritānija var piedalīties, arī Latvija var piedalīties.
Es sazinājos ar Latvijas kosmosa industrijas asociāciju un Izglītības un zinātnes ministriju, aizsūtīju savu CV un pajautāju, vai viņi gribētu mani pieteikt. Man nebija ne mazāko cerību, ka Eiropas Kosmosa aģentūra akceptēs manu pieteikumu, jo zināju, ka citi kandidāti ir pieredzējušāki par mani. Mana doma bija pieteikties, lai varbūt pēc 10 gadiem, kad atkal pieteikšos, varētu parādīt, ka man jau sen ir bijusi interese par šo pozīciju.
Taču man par pārsteigumu manu kandidatūru apstiprināja jau tagad un esmu Latvijas pārstāve šajā Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomē.
Cik ilgi jau esat šajā amatā?
Nesen – manu kandidatūru apstiprināja janvāra beigās, bet reāli sākām strādāt no aprīļa. Šis ir neapmaksāts amats, ko katrs padomes loceklis ir uzņēmies savā brīvajā laikā. Tāpēc pētījumu izvērtēšana notiek attālināti, nekur nav jābrauc, katrs strādājam savā režīmā. Reizi gadā visi kopā sanākam klātienes sanāksmē, bet pārējā laikā strādājam individuāli.
Ko jūs ieteiktu citiem, kuri arī gribētu pieteikties līdzīgai pozīcijai?
Pirmkārt, ir jāpiesakās. Pat ja nav nekādu cerību. Ja nepietieksies, tad noteikti netiksi.
Otrkārt, es ieteiktu pētīt nozari un no visiem iespējamajiem avotiem mēģināt uzzināt par to pēc iespējas vairāk. Apmeklēt konferences un pasākumus, kas ir saistīti ar šo nozari, lai satiktu cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Tāpat – rakstīt e-pastus. Pat, ja no 10 e-pastiem būs tikai divas atbildes, tas arī būs labs rezultāts. Ir jāsaprot, ka uz katrām durvīm, kas atveras, būs 10, kas netveras. Tas ir normāls process. Dažreiz liksies, ka sities pret durvīm ar galvu un nekas nenotiek. Tas ir ok.
Reizēm ir jābūt pareizajā vietā un laikā, bet jābūt arī gatavam. Ir jābūt piemērotai izglītībai, kvalifikācijai. Šajā gadījumā īsceļu nav.
Man ir palīdzējis tas, ka man ir drusku lielāka riska tolerance. Pēc rezidentūras beigšana visi kolēģi gāja normālo ceļu un sāka strādāt par ģimenes ārstiem. Lai gan man bija bail neiet to ceļu, kas šķiet pašsaprotams un normāls, es riskēju un uzdrošinājos rīkoties citādāk. Proti, Anglijā ir tāda iespēja un jaunāki ārsti mēdz izvēlēties tādu darba modeli, kur ārsti ir pieteikušies īpašā datubāzē, kur var pieteikties maiņām dažādās slimnīcās. Nenoliegšu – bija visai ilgs laika periods, kad es nezināju, cik maiņu mēnesī man īsti būs. Man bija bail no tā, bet es biju uz to gatava. Protams, ne visiem cilvēkiem tas der.
Ir jāzina, ko tu gribi no dzīves un kur gribi nokļūt. Kad tas ir skaidrs, ir jāzina, ko tu esi gatavs upurēt, lai tur nokļūtu.
Katram no mums ir savi sapņi. Pat, ja tie ir tādi pavisam jokaini kā kosmosa medicīna, nevajag ļaut sev domāt, ka tie ir nereāli. Jā, ceļš uz tiem var būt grūts un tāls. Dažreiz cilvēkiem ir tendence domāt, ka, piemēram, Latvijā jau nekas nenotiek. Pavasarī es piedalījos “Deep Tech Atelier” konferencē un uzzināju, cik ļoti daudz kas notiek kosmosa zinātnē Latvijā. Latvijā ir tiešām spēcīga un iedvesmojoša bāze kosmosa nozarē. Te notiek daudz vairāk nekā es pirms pāris gadiem būtu varējusi iedomāties. Un tieši tas, ka es esmu no Latvijas, deva man iespēju nokļūt Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomē.
Vai šī ir jūsu pirmā saskare ar kosmosa pētījumiem?
Nē, es strādāju ar kosmosa ievirzes projektiem, kad studēju “King’s College” Londonā un jau divus gadus esmu iesaistīta Aerokosmiskās medicīnas fizioloģijas pētniecības laboratorijas darbībā. Viens no projektiem, ar ko tolaik strādāju, bija Eiropas Kosmosa aģentūras projekts par medicīnas komplekta izstrādi Mēness orbitālajai stacijai “Gateway”, ko tuvākajos gados palaidīs uz Mēness orbītu. Tā ir daļa no “Artermis” projekta, kur piedalās gan Eiropas, gan citas partnervalstis, un kurā ir paredzēta cilvēku nolaišanās uz Mēness virsmas, bāzes izveide uz Mēness un orbitālās stacijas palaišana Mēness orbītā, lai piezemētos un atgrieztos uz Zeme.
Otrs projekts ir skafandru fizioloģijas pētniecības laboratorijas izveidošana. Eiropas Kosmosa aģentūra ir ieinteresēta, lai Eiropai būtu neatkarīga iespēja palaist kosmosā cilvēkus. Daļa no šī milzīgā projekta varētu būt savi skafandri, ko vajadzēs gan kosmosa kuģī, gan ārpus tā, kad cilvēki nokāps uz Mēness.
Kā ģimenes ārste nonāca pie kosmosa projektiem?
Doma par kosmosu man bija jau sen – kad vēl mācījos medicīnu Latvijas Universitātē. Bērnu ķirurģijas kursā mums pasniedzējs pajautāja, par ko mēs katrs gribētu kļūt, kad izaugsim lieli, un es teicu, ka vēlos strādāt kosmosa medicīnā. Dzirdēju, ka pēc tam mani kādreiz sauca par meiteni, kura grib strādāt kosmosā. Ar laiku es aizmirsu par šo sapni un pēc studijām aizbraucu no Latvijas, lai turpinātu mācīties un apskatītu pasauli. Mans pirmais darbs bija Lūtonas slimnīcā, kur sāku strādāt internajā medicīnā.
Pie sapņa par kosmosu es atgriezos, sākot nodarboties ar izpletņlēkšanu. Jo vairāk lēcu ar izpletni, jo vairāk interesējos arī par lidmašīnas pilotēšanu. Ar laiku es sāku lidot kā pilote. Satiekot cilvēkus, kuri darbojas aviācijā un kosmosa inženierijā, es sāku domāt par to, kā manu sapni padarīt par realitāti.
Kad dzirdēju par Eiropas Kosmosa aģentūras astronautu atlasi, nolēmu vismaz pamēģināt pieteikties.
Darbā es pārgāju uz tādu kā ārštata režīmu. Tas dod diezgan lielu elastību un iespēju nopelnīt, kas savukārt man deva iespēju mācīties. Vispirms es mācījos orbitālo astronautiku Amerikā, kas savukārt man deva iespēju braukt uz konferencēm. Tālāk sekoja Kosmosa studiju programma Starptautiskajā kosmosa universitātē Strasbūrā, Francijā.
Ar laiku iestājos “King’s College” aerokosmiskās medicīnas maģistrantūrā, kur gandrīz visi mani kolēģi bija militārie ārsti un ģimenes ārsti. Viņi mani ieinteresēja ģimenes medicīnā.
Un paralēli es sāku darboties motosporta medicīnā. Biju aizbraukusi uz aviācijas medicīnas konferenci, kur vienā no sarunām iepazinos ar ārstu, kurš darbojas motosportā. Sākotnēji es strādāju Apvienotajos Arābu Emirātos, pēc tam nonācu “Silverstone”.
Kā to visu ir iespējams apvienot?
Viegli nav, tas ir liels temps. Tagad jau ir drusku vieglāk, jo esmu pabeigusi rezidentūru, esmu kvalificēta ģimenes ārste un ir iespējas elastībai.
Pēc maģistrantūras sapratu, ka ģimenes medicīna var būt labs pamats gan kosmosa medicīnai, gan motosportam, un ka tā relatīvi reālistiskā laika periodā iedos man iespēju praktizēt kā neatkarīgam ārstam. Tāpēc es rezidentūrā izvēlējos ģimenes medicīnu. Rezidentūras laikā bija grūtāk.
Taču godīgi sakot, tagad es neesmu lēkusi ar izpletni un lidojusi jau vairāk nekā divus gadus – kamēr pabeidzu rezidentūru. Tajā laikā tam fiziski nebija laika, arī finansiāli tas nebija iespējams. Bija periods pirms rezidentūras, kad varēju ieguldīt savos sapņos. Tam sekoja periods, kad nācās pievērsties citām prioritātēm – rezidentūrai.
Kā ģimenes medicīna un kosmosa medicīna iet kopā vienā teikumā?
Ļoti labi! Kosmosa medicīna ir plaša. Daļa no tās ir astronautu ārsti. Atkarībā no tā, kā process tiek organizēts dažādās kosmosa aģentūrās, dažviet ir ārsti, kas strādā tikai ar astronautiem, kamēr tie ir misijā kosmosa stacijā vai treniņos, bet citviet ārsti nodarbojas ar astronautu ikdienas veselības aprūpi, kas principā ir ģimenes medicīna. Dažos gadījumos šie ārsti nodrošina veselības aprūpi arī astronauta ģimenei.
Kosmosa medicīnai ir arī visai ciešas paralēles ar neatliekamo medicīnu – īpaši pacelšanās un nolaišanās laikā. Tur ir visai liels traumu risks un jāspēj organizēt pirmo neatliekamo palīdzību.
Tā savukārt sasaucas ar manu pieredzi motosporta medicīnā, jo tur liela daļa darba saistās ar darba organizāciju un loģistiku. Piemēram, kad es piedalījos Skotijas motosporta pasākumā “Extreme E”, liela daļa mana darba notika pirms pasākuma, kad bija jāorganizē, lai pasākuma laikā pareizajās vietās būtu pareizie cilvēki ar pareizajām prasmēm, spējām, ekipējumu, lai visas apkārtnes slimnīcas zina par pasākumu un mūsu darba plānu. Tas viss prasa konkrētu sistēmu – astronautu pacelšanās un nolaišanās procesā tas ir līdzīgi. Citi riski, bet princips ir tas pats.
Un arī medicīniskā komplekta plānošana kosmosa misijai ir līdzīga. Ir jādomā par masu, cik daudz ekipējuma var paņemt līdzi (kas nav daudz) un kas ir pats svarīgākais, ko var pielietot visvairāk veidos, kas būs pats lietderīgākais.
Medicīna ir viena un tā pati. Principi ir vieni un tie paši. Atšķiras faktori, kas katrā gadījumā ir jāņem vērā. Pamata principi ir tie paši, klāt jāpiemācās specifiskas lietas.
Tam visam klāt nāk mans jaunais darbs – no augusta es esmu Skotijas ziemeļos, kur es gadu strādāšu vietējā lauku slimnīcā. Te ir tikai divi ārsti un dažas medmāsas. Tuvākā slimnīca ir divarpus stundu brauciena attālumā, tāpēc šīs slimnīcas fokuss ir ģimenes medicīna ar stipru ievirzi uz neatliekamo palīdzību. Domājot par nākotni, man bija iespēja izvēlēties ģimenes ārsta vai neatliekamās medicīnas palīdzības fokusu. Es izvēlējos šo iespēju, jo man kā ģimenes ārstei pietrūkst neatliekamās medicīnas sniegšanas spējas, un šis darbs Eiropā ir vistuvākais kosmosa medicīnai. Šajā mazajā slimnīcā nav savas laboratorijas – vienīgās asins analīzes ir tās, ko var veikt uz mazajām portatīvajām ierīcēm. Te ir tikai rentgens un ultraskaņas aparāts, bet nav iespējas veikt magnētisko rezonansi. Līdz ar to apstākļi ir līdzīgi kā starptautiskajā kosmosa stacijā. Vienīgā atšķirība – Skotijā var izsaukt evakuācijas transportu. Kosmosā tas ir sarežģītāk.
Līdzīgi darbi ir Kanādas ziemeļos un Amerikas attālākajās vietās, bet Eiropā šādu vietu nav daudz.
Tas nozīmē, ka jums divatā ar otru ārstu ir jāšuj brūces, jāpalīdz dzemdībās un vēl jātiek galā ar sirdstrieku?
Te ir arī vecmāte, bet visādi citādi – jā, mums ir jātiek galā ar visu pārējo. Protams, man ir bail no tik lielas atbildības, bet tieši tāpēc es to daru – lai mācītos. Labā lieta ir tā, ka šajā programmā man ir atbalstoši kolēģi, kas te strādā jau vairākus gadus, bet tāpat būs interesanti.
Kas notiks ar jūsu pašas pacientiem Anglijā?
Atšķirībā no ārstiem, kas ir piesaistīti konkrētai klīnikai un kam ir savi pacienti – līdzīgi kā Latvijā –, es strādāju kā ārštata ārste. Es strādāju kā ģimenes ārste, bet dažādās vietās un man nav tik daudz maiņu. To varētu salīdzināt ar dežūrārstu Latvijā.
Es izvēlējos šādu karjeras ceļu, vismaz pašlaik, jo man ir tik daudz interešu un tas man dod iespēju strādāt gan kā ģimenes medicīnā, gan kosmosa un motosporta medicīnā.
Es vēlos iegūt arī aviācijas medicīnas eksaminatora kvalifikāciju, lai strādāt civilās aviācijas medicīnas klīnikā, tāpēc mācos arī to. Man ir vairāki darbi, neviens nav uz pilnu slodzi. Katrā iestādē man ir neliela slodze, un es savu darbu salieku kopā kā puzli no daudziem gabaliņiem. Ir laiks, kad es vairāk strādāju kā ģimenes ārste, citos periodos – kosmosa, aviācijas vai motosporta medicīnā. Taču tagad nākamais gads man paies pārsvarā Skotijas ziemeļos.
Par Eiropas Kosmosa aģentūru
Eiropas Kosmosa aģentūra (European Space Agency) ir starptautiska organizācija Eiropas kosmosa kapacitātes attīstīšanai, kurai Latvija asociētās dalībvalsts statusā pievienojās 2020. gadā. Kosmosa nozares politikas izstrāde un īstenošana ir viena no Izglītības un zinātnes ministrijas politikas jomām. Pateicoties EKA asociētās dalībvalsts statusam, Latvijas uzņēmumiem un pētniecības institūcijām tiek nodrošināta iespēja ne tikai piedalīties pasaules līmeņa kosmosa nozares projektos, bet sadarboties ar lielajiem tirgus spēlētājiem, kā arī apgūt nepieciešamās zināšanas veiksmīgai integrācijai Eiropas kosmosa nozarē. Savukārt studentiem tiek nodrošinātas iespējas prakses un citām EKA organizētām jauno pētnieku programmām.